4. aprīlī apaļu 90 gadu jubileju un vārdadienu nosvinēja dzelzaviete Valda Kolusa. Pat cienījamā vecumā gaviļniece pārsteidz ar perfekto atmiņu, aso prātu un gaišo dzīves uztveri.
Uz Dzelzavu viņa pārvākusies pirms 58 gadiem, kad šeit norīkota strādāt, taču par savu dzimto pusi Valda Kolusa sauc kaimiņos esošo Adulienas pagastu Gulbenes novadā.
– Tur pagāja mana bērnība, skolas un pirmie darba gadi. Sākās jau viss ar iešanu ganos, dārzu ravēšanu – kā jau tas laukos notiek. Kaimiņš pierunāja, lai eju mācīties par pārraugu, ko arī darīju. Kad nodibinājās kolhozi, mani nosūtīja strādāt uz Dzelzavu. Sākumā nebija sava mitekļa; labi, ka bija vasara, tad nu naktis varēja pārlaist siena šķūnī, – atcerējās Valda Kolusa. Šajā pārmaiņu laikā viņa arī izgājusi par sievu pie Osvalda Kolusa no Lēdmanes. Tā kā Valdai pateikts, ka, aizejot uz darbu citur, viņu atpakaļ ar policiju vedīšot (un tāds piemērs kādai kolēģei jau bijis), abi sākuši saimniekot Dzelzavā. Divu gadu laikā Kolusi nomaksājuši par māju, kas iepriekš bijusi bez saimniekiem, un iekopuši nelielu piemājas saimniecību – ar gotiņu, sivēnu, dārziņu. Valda Kolusa atzīmēja: – Dienas režīms bija tāds, ka cēlāmies pulksten 4 un tikai pulksten 23 gājām gulēt – bija jāstrādā gan pie mājas, gan darbā. Tolaik jau aldziņas bija mazas, otra lieta – maz ko veikalos varēja nopirkt. Paldies Dievam, mums dzīve gāja uz augšu. Sastādījām lielu ābeļdārzu, kad tas pavasarī ziedēja, staigājām no laimes kā apreibuši.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 13.04.2012.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto