Iepriekšējos gados veiktās sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka lielākā daļa iedzīvotāju 4. maiju, par spīti tā sarkanumam kalendārā, neplāno svinēt. Kādēļ daļā sabiedrības 4. maijs joprojām neieņem tādu pašu vietu, kā, piemēram, ASV pilsoņiem 4. jūlijs?
Nepretendējot uz absolūto patiesību, manuprāt, pie vainas ir divi apstākļi. Pirmkārt, tas ir valsts svētku blīvums. 4. maijs atrodas 18. novembra, kurā proklamēta neatkarīga Latvija, ēnā. Vienā un tajā pašā vēsturisko notikumu sakabē ar 4. maiju ir arī 21. augusts, kad tika pieņemts konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu". 4. maijs kā neatkarības atjaunošanas diena atrodas, iespīlēts starp abām iepriekšminētajām dienām. Viena no tām sabiedrības apziņā saistās ar īsto valsts dzimšanu, bet otra – ar neatkarības faktisko atgūšanu 1991. gadā. Otrs iemesls ir tas, ka 1990. gads daudziem joprojām ir salīdzinoši nesena pagātne. Svētku dienām sabiedrības kopējās tradīcijās un apziņā ir jāieaug un jānostiprinās. Mēs joprojām svinam daudzus svētkus, tai skaitā padomju periodā iedibinātus, balstoties uz tradīcijām. Ar 4. maiju šobrīd vairāk saistās valstisks notikums, nevis svētku tradīcijas. 18. novembris ir apaudzis ar dažādiem svētku sarīkojumiem, simboliem, kā, piemēram, pie drēbēm nēsātās lentītes Latvijas karoga krāsās utt. Tas gan nenozīmē, ka arī 4. maijam nevar radīt ko līdzīgu. Ar ko vairākuma apziņā saistās 1990. gada maija notikumi? Droši vien ar vēsturisko LPSR Augstākās Padomes sēdi un balsojumu „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju", ar ļaužu pūli, kas bija aplencis tagadējo Saeimas namu, ar cilvēkiem, kas, pieplakuši pie radiouztvērējiem, skaitīja deputātu balsis „par" un rēķināja, kad deklarācija tiks pieņemta, ar sabiedrībā valdošo piesardzīgo optimismu un visbeidzot ar ziedoni. Pēc manām domām, 4. maija svētkiem ir jācenšas restaurēt tieši šīs izjūtas, nevis datums jāaizpilda ar iestīvināto apkaklīšu pasākumiem, kur politiķi, lielākoties tie, kas paši Augstākajā Padomē nedarbojās, atminas, kā kopā ar citiem „nesuši baļķi". Faktu un notikumu, kuri noveda līdz 4. maija deklarācijai, izpēte jāatstāj vēsturniekiem un politiķiem. Nenoliedzami ir interesanti lasīt par to, kā tapa deklarācijas teksts, kas notika pirms un pēc 4. maija, kā Augstākās Padomes deputāti kaulējās ar Gorbačovu utt., taču šai informācijai ir jābūt vien kā pavadmateriālam, jo svarīgākais tomēr bija liesma, kas Latvijas valsts iedzīvotājos tika iedegta.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 02.05.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS