16. marts atnāca un pagāja, taču šī datuma uzvirmotās kaislības sabiedrībai ir kļuvušas par slogu jau vairāk nekā 10 gadu. Kāpēc? Vispirms jau tādēļ, ka Latvijas sabiedrībā nevalda vienota izpratne par pagājušā gadsimta vēstures notikumiem. Politika un reliģija parasti ir tie divi temati, kurus ierasts uzskatīt par ugunsnedrošākajiem, taču Latvijā tiem droši var pievienot arī vēsturi.
Atšķirības uzskatos nevalda niansēs, bet pamatjautājumos, kā, piemēram, bija Latvijas valsts okupēta vai nebija, bija Padomju Savienība viena no valstīm, kas faktiski uzsāka Otro pasaules karu, vai nebija, un, visbeidzot, kāds statuss ir Otrā pasaules kara dalībniekiem. 16. marts un 9. maijs ir tās dienas, kad bieži asociācijā ar karavīriem izskan vārds brīvība – cīnītāji par brīvību, atbrīvotāji utt., taču abos datumos ir arī tādi, kas apgalvo pretējo. Šai atšķirīgajai vēstures notikumu izpratnei ir objektīvas saknes, kas nenāk vien no vēstures grāmatām. Saknes ir katra paša ģimenes vēsture. Reti būs tie gadījumi, kad kāda no Latvijas iedzīvotāju ģimenēm nebūs cietusi vai nu no nacistiskās Vācijas, vai padomju varas. Kritušo un sabeigtu dzīvju netrūka kā vienā, tā otrā pusē. Varētu šķist, ka vairāk nekā 60 gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai cilvēki, jo īpaši tie, kas paši kara gadus nav piedzīvojuši, spētu pārslēgt savu dzīvi no pretimstāvēšanas režīma uz mierīgu līdzāspastāvēšanu. Lielākoties ikdienā tas tā arī ir, taču jau minētie datumi ir kā skaļš zvans, kas modina apslēpto neapmierinātību. Arī politiķi mums neļauj aizmirst, ka 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa „atbrīvotāji" svin nepareizo Otrā pasaules kara beigu datumu, bet 16. martā otrā frontes pusē stāvošie bļauj, ka Rīgas ielās maršē esesieši. Faktiski ir noticis ļaunākais, kas ar abiem datumiem varēja notikt – tie kļuvuši politizēti un pēdējos gados kalpo vien par karalauku, kurā politiķiem izspēlēt savu savtīgo, ambiciozo kauju.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 21.03.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS