Kad tā iedomājos, ka gadu varētu salīdzināt ar meduskāri lielajā mūžības stropā, nedēļa tāda šūna vien šajā kārē ir. Bet kā vienmēr dažādu notikumu pilna gan. Nu kaut vai šī, par kuru runāju, kad vēl tikai ceturtdienas rīts, jo, lai rakstītais nokļūtu rītdienas laikrakstā, pēdējās pasta lielpārkārtošanas rezultātā citādi rīkoties nav iespējams. Protams, paliek īsti nepadarīta darba izjūta, jo atlikušo šūnas, tas ir, nedēļas daļu var tikai prognozēt. Saprotams, par notikumiem runājot.
Lai kā pie mums pašreiz iet un notiek, šīs nedēļas, domāju – piekritīsit paši, pats svarīgākais notikums – ir sācies pavasaris. Tiesa gan, mūsu pusē vēl pulka sniegoti raibu pakalnu, nemaz jau nerunājot par pilsētā pie ielu krustojumiem sastumdītajiem kalniem. Bet, kā dzird laika prognozēs, tūlīt būšot siltumuzrāviens, un tad arī mūsu kūlas svilinātāji varēs mēģināt panākt kurzemniekus. Es gan ceru, ka viņiem sērkociņi aizmirsīsies mājās.
Bet visumā tā pavasara nākšana nesteidzas. Viedie zinātāji, dabas vērotāji arī vai vienā mutē teic, ka sēklas vēl varot mierīgi snaust paciņās. Tas ir, ja nerunājam par tomātiem un citiem augiem, kuriem uz lauka jāiet jau kā lieliem dēstiem.
Arī ledus vāki ezeros, vismaz manis apsekotajos, dilst lēnām, bez īpaši jūtamas ūdens līmeņa celšanās. Acīmredzot tāpēc ledusvāks jūtami neatraujas no krastiem un gar malām neveidojas vaļīnumi. Protams, tur, kur ezerā ieplūst lieli grāvji vai upītes, tā bilde var būt citāda.
Taču šai marta nedēļai ir arī tādu sniegu kupenas, kas latviešu tautas dvēselē neizkusīs nekad. Lai cik saulains un silts arī būtu 25. marts, tā nu jau it kā tālīnā, bet nežēlīgi skarbā elpa vēdīs ne tikai par vēl esošajiem sarkanā genocīda upuriem. Tā liks uz brīdi piestāt piemiņas vietā katram savas tēvzemes vēsturi zinošam un tālab arī cienošam cilvēkam. Uz mirkli apstāties jebkurā sava ikdienas gājuma vietā un paklusēt savā dvēselē, un allaž paturēt prātā par milzu dzirnakmeņiem apkārt Latvijai.
Bet tagad pasmaidīsim. Sācies taču pavasaris. Atdzimšana dabā un arī katrā no mums – pieņemt šo brīnišķīgo dabas ritējumu, kad piesaulē sprēgāt sprēgā sniegpulksteņi, kārklos lidinās pūpoli un ķīvīte, aši lauku pārlidodama, novērtē nākamās ģimenes apmešanās vietu. Pali, kas mūspusē nav tie, kam īpaša vērība jāpievērš, no pļavu līčiem nozudīs. Lāmas izžūs, un dubļainie lauku ceļi sāks atkal putekļus puteņot. Arī mūsu asfaltēto ceļu bedrēm (tas gan bezlietus laikā) varēsim dziļumu novērtēt, lai autiņam riteni nenorautu. Tātad – ejam ar pavasari!
Autors: OĻĢERTS SKUJA