Pavasara saule spītīgi turpina kausēt ledu, taču saule nav vienīgā, kas šajās dienās izrāda spītu.
Rīgas „Dinamo" spītīgi centās aizķerties Kontinentālās hokeja līgas Gagarina kausa izcīņas izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā. Ņižņijnovgorodas „Torpedo" septiņu spēļu summā gan izrādījās pārāki, taču viņiem šajā duelī jau sākotnēji bija iedalīta favorītu loma.
Spītīgi šajās dienās par sevi ir atgādinājis cilvēks, kura amatiem priedēklis eks- būtu liekams vairākkārt. Bijušais „Latvijas Bankas" vadītājs, bijušais premjers, bijušais finanšu ministrs, bijušais Augstākās Padomes un Saeimas deputāts. Runa, protams, ir par Einaru Repši – cilvēku, kurš par spīti būšanai teju vai visos iespējamos augstākajos politiskajos amatos, izņemot Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja, uz Latvijas politiskās skatuves izskatījās pēc svešķermeņa. Sākot ar aicinājumu saziedot miljonu latu un beidzot ar finanšu ministra amatā garlaikoti novilktajiem mēnešiem, tikai retu reizi Einars Repše atgādināja cilvēku, kuram patiesi interesētu politika. Nu Repše, kas pēdējo gadu ir darbojies paša dibinātajā „Mākslīgā intelekta fondā", ir gatavs atgriezties uz politiskās skatuves. Visbažīgākie šobrīd ir viņa paša partijas biedri „Vienotībā". Citādi kā par šķelšanas mēģinājumu Repšes, kā arī citu sabiedrībā zināmu „Vienotības" esošo un bijušo politiķu, kā arī sponsoru vēlmi veidot atsevišķu politisko spēku nosaukt nevar. Pārsteidz arī tā veidošanai izvēlētais laiks. Jaunpartijas parasti top gadu vai pat vēl mazāk līdz vēlēšanām, taču Einars Repše pirmās aktivitātes izrāda tad, kad vēl nav paguvušas pieputēt iepriekšējo Saeimas vēlēšanu urnas. Gaidām pārsteigumus.
Visbeidzot spītība, kā jau katru gadu šajā laikā, izpaužas atsevišķu cilvēku vēlmē izbļaut pa visu plašo pasauli, ka Latvijā 16. martā ielās maršē brīnumainā kārtā vēl nesodīti esesieši un ka šo šausminošo aktu pieļauj un pat atbalsta Latvijas nacistiskā vara. Cik no tā visa ir politiskais teātris, cik – klaja muļķība, grūti spriest, taču nevar noliegt, ka 16. marts par globālu notikumu, kas „iedveš šausmas visā civilizētajā pasaulē", kļuva tajā laikā, kad Krievija iekšpolitisko problēmu dēļ sāka aktīvi meklēt ārējo ienaidnieku, un vietējie Krievijai simpatizējoši politiķi un politiskie spēki, labprāt šai vēlmei piespēlēja un uzkurināja vietējo publiku. Skumji, ka diena, kurā tiek godināti nevis masu slepkavas un noziedznieki pret cilvēci, bet gan vienkārši karavīri, kurus vēstures ratam bija lemts ieraut savos zobos, no kā neskarts izspruka vien retais, publiskajā telpā tiek pārvērsta par balagānu, kam nav nekā kopīga ar to cilvēku nesto upuri, kuri no kara vairs nepārnāca.
Autors: Egils Kazakevičs