Kad 24. februārī publicējām rakstu „Vai pelnījis tikt nošpricēts?", bez saimnieka palikušajam piecus gadus vecajam suņu puikam atradās daudzi līdzi jutēji un laba vēlētāji, kā arī vairāki māju piedāvājumi. Izvērtējot visus „par" un „pret", vilciņš devās pie jaunajiem saimniekiem Cesvainē.
Saņēmām arī ierosinājumu nedaudz bēdīgajiem stāstiem par pamestajiem dzīvniekiem pasekot un uzrakstīt par labajiem cilvēkiem, kas šādās reizēs atsaucas un atver savas mājas un sirds durvis.
Jāatgādina, ka Makša, kā viņu nosaukuši jaunie saimnieki, stāsts iesākās samērā skumji – viņa iepriekšējais saimnieks nomira, un, nevarēdami suni paņemt pie sevis, radinieki bija nolēmuši veselīgo un vēl jauno vilciņu iemidzināt. Savukārt cita tuviniece vērsās pie veterinārārstiem Udrasiem, kas arī bija pret eitanāziju, ar lūgumu palīdzēt sunim atrast jaunas mājas.
Makša bildi un stāstu laikraksta „Stars" mājas lapā pamanīja kāda ģimene Cesvainē.
– Iepriekšējais suns sev atvēlēto mūžu jau bija nodzīvojis, bet šis suns viņam tik līdzīgs, ka nevarējām nepaņemt. Tas arī bija pirmais, kas uzrunāja, ieraugot rakstu „Stara" mājas lapā. Mana meita dzīvo Īrijā, nomirušais sunītis īstenībā bija viņas. Meita, ieraudzījusi bildi internetā, uzreiz zvanīja un teica – paskat, mūsu sunītis! Mēs arī – šaipus jūrai – bijām tieši šo rakstu skatījušies, un mazdēls bija secinājis to pašu. Varētu teikt, ka pat neizjūtu, ka šis būtu cits suns, reizēm arī gadās pārteikties un Maksi nosaukt iepriekšējā mīluļa vārdā. Labi, ka mums tā izdevās satikties, laikam tas bija likteņa pirksts, – pastāstīja Makša jaunā saimniece Ārija Kājiņa.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 16.03.2012.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva