Kad jautāju MELITAI ZAGORSKAI par to, kā viņa tikusi pie šī retā vārda (pēc PMLP datiem, šobrīd Latvijā reģistrētas vien 139 Melitas), viņa atklāj, ka tas ir vecāsmammas dots vārds, jo viņai ļoti patikusi pārraudze vārdā Melita.
– Savukārt mamma man ielika vārdu Marita, un dzimšanas apliecībā man ir divi vārdi, bet, kad sāku iet skolā, mamma ļāva izvēlēties, un tā es paliku pie Melitas. Vārds man ļoti patīk, galvenokārt tāpēc, ka tas tiešām ir rets vārds, un man jau patīk tas, kas citiem nav, – smaida mana sarunbiedre.
– Mana dzimtā puse ir Bērzaune. Pēc 8. klases absolvēšanas aizgāju mācīties uz Smiltenes sovhoztehnikumu par zootehniķi. Mana pirmā darbavieta bija padomju saimniecība „Kalsnava", kur es iepazinos ar savu nākamo vīru Aivaru. Pēc kāda laika izlēmām abi doties uz zilo ezeru zemi Latgali, kur nodzīvojām gadus divdesmit, bet nu jau laiciņš, kopš esam atgriezušies Kalsnavā. Dzīvē viskautko ir vajadzējis darīt – esmu bijusi zootehniķe, esmu audzējusi sivēnmātes, austersēnes utt. – ne no kāda darba neesmu vairījusies. Vienīgi skatījusies, lai tas kaut cik atmaksātos. Un dzīvē vienmēr viss ir diezgan veiksmīgi sakārtojies. Mēs ar vīru parasti tā norunājam: ja Dievs būs lēmis, tad tas tā arī notiks, ja ne – domāsim kaut ko citu. Šobrīd darbs vairāk saistās ar īres māju, kas iekārtota bijušajā pienotavas ēkā un sākotnēji bija domāta kā pansija. Patiesībā jau pašā sākumā gribējām atjaunot pienotavu, bet sapratām, ka to pacelt bez lieliem ieguldījumiem un kredītiem nebūs pa spēkam. Taču ēka ir liela, 2. stāvā vien 11 istabas, tāpēc arī izdomājām, ka piedāvāsim cilvēkiem iespēju pavadīt šeit vecumdienas – īsāku, garāku laiku – kādas kuram ir vēlmes un nepieciešamība. Ir arī pašiem sava saimniecība – divas gotiņas, cūkas, un līdz ar to tā ir priekšrocība mūsu iemītniekiem. Teju viss, kas nonāk uz galda, ir pašu izaudzēts. Liels palīgs visos darbos ir vīrs, kas gan strādā arī Kalsnavas komunālajā uzņēmumā. Abi lielākie dēli ir ārzemēs. Vecākais – Rolands – Anglijā ir uz palikšanu, vidējais – Armands – aizbrauc ik pa laikam pastrādāt, sapelna naudiņu un atgriežas, bet jaunākais – Jānis – strādā „Rīgas satiksmē" un gatavojas aizstāvēt diplomdarbu. Ir arī mazmeitiņa Amanda.
Kādreiz biju liela adītāja, apadīju savējos no galvas līdz kājām, tagad tam kaut kā vairs neiznāk laika. Atzīšos, daudz brīvā laika pavadu pie datora un ne tikai, kārtojot grāmatvedību… Smejos, ka vienā ziņā esmu pat kļuvusi atkarīga. Pat mani mīļie „Lata romāni", ko kādreiz mēdzu ar lielu aizrautību lasīt, ir salikti kaudzītē un gaida, kad tiem pienāks savs laiks. Bet vispār dzīvē esmu optimiste – varu arī pati par sevi pasmieties, jo ko līdz īgņoties un bozties, no tā nevienam labāk nekļūs.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto