Gaviļnieku vidū bija arī madoniete Lija Moroza.
– Vārdu man izvēlējās krustmāte. Kādā no tālaika romāniem viņa bija lasījusi par Lia Maru, un tā iespaidā esmu tikusi pie Lijas. Ar vārdu esmu apmierināta, īss, nekāda saīsināšana nav vajadzīga. Kaut gan vārdiņš parets, vēl pāris Liju zinu, – stāsta LIJA MOROZA.
– Esmu dzimusi laukos, bet kopš atnākšanas uz vidusskolu Madonā esmu palikusi uzticīga Madonas pilsētai. Obligātajā darba mūžā man ir bijušas divas darbavietas rajona finanšu nodaļā un rajona lauksaimniecības pārvaldē. Darbā sāku strādāt uzreiz pēc vidusskolas beigšanas, jo, vēl mācoties 12. klasē, biju atradusi vakanci. Pēc izlaiduma līdz rīta gaismai jautrojāmies, no skolas taisnā ceļā devos uz staciju, jo sešos no rīta bija jābrauc uz Rīgu, lai būtu ministrijā uz pieņemšanu darbā. Pēc aiziešanas pensijā, protams, mājā nosēdēt nevarēju – turpināju strādāt, sapelnot 48 darba stāža gadus. Nu jau gan pietiek.
Dabā katram gadalaikam ir savs skaistums, līdzīgi arī cilvēka mūžā. Lai gan vecums jau cienījams, tāpat esi kaut kam noderīgs. Jāteic, sajūta ir īpatnēja, jo bieži vien gadās darbiņi, ko vairs nevar padarīt, kaut agrāk tas bija pa spēkam. Sajūta nav diez ko patīkama, taču laimīga ir tā dieniņa, kad vakars pienāk ar nogurumu un gandarījumu par padarīto. Katram darbam ir savs skaistums.
Tagad darbojos Madonas pensionāru biedrībā, piedalos katru mēnesi notiekošajos senioru saietos Madonas muzejā, kur ikreiz mums ko interesantu parāda, kur varam satikties un parunāties.
Patīk darbi dārzā, rokdarbi, krustvārdu mīklu risināšana, un, šādi aizraujoties, bieži vien pazūd laika izjūta – iepriekšējā diena beidzas nākamās dienas rīta pusē. Nesen izgāju datoru kursus, gribēju pirkt datoru, bet tad izlēmu, ka ne, citādi tikšu vēl pie vienas atkarības.
Ik dienu priecājos par dēlu un mazdēlu ģimenēm. Nejūtos ne aizmirsta, ne vientuļi. Tagad gatavojamies mazmazmeitiņas kristībām, kas notiks nākamsestdien.
Parasti uz svētkiem visi sabrauc ciemos. Dzimšanas diena man ir Vecgada priekšvakarā – 30. decembrī, tad sanāk svinēt dubultsvētkus. Uz svētkiem vasarā visi ir nobrīdināti, ka man patīk lauku puķes. Arī tagad vāzē stāv tīrumā plūktas rudzupuķes.
Man ļoti patīk iziet ārā, sabiedrībā, nevis sēdēt mājās un gausties. Šodien skatos – diena apmākusies, taisās uz līšanu, varbūt pat pērkons norūks, bet vai tādēļ diena slikta?! Diena jauka!
Autore: RITA TURKINA
DĀVJA VECKALNIŅA foto