– Manas saknes ir Reiteru dzimtā, – saka lubāniete ELZA REITERE. – Dzīvoju tēva mājās 3 kilometrus no Lubānas, Aiviekstes upes krastā, netālu arī ir mežs. Man šī skaistā vieta ir paradīze zemes virsū, jo šeit ir viss, lai justos labi.
Kopš bērnības vismīļākās šķita zilās debesis, kas vēlākajā dzīves ceļā allaž ir palīdzējušas. Tā kā caurcaurēm esmu optimiste, katrā vistumšākajā brīdī vienmēr ieraudzīšu gaismu.
Pēc izglītības Elza ir kultūras darbiniece. – Pēc neatkarības atgūšanas mācījos dažādos kursos, tad sāku izprast, iepazīt un sakārtot sevi. Man patīk dzīvot, jo viss nemitīgi mainās un pasaule ir pilna jaunu pārsteigumu.
Biedrība „Cerība" man ir otrās mājas, mēs visi esam kā liela, draudzīga ģimene – jo sarežģītāki un grūtāki uzdevumi jāveic, jo lēnāk novecojam, jūtamies kā savas dzīves noteicēji. Mūsu mērķis ir uzturēt dzīvību radoši. Projektu rakstīšanas komandā esam trīs – Olga, Mirdza un Elza. Esam realizējušas piecus projektus, pašlaik top projekts „Būsim veseli", ko atbalstīja Teterevu fonds un Lubānas novada dome – no visas sirds paldies atbalstītājiem. Mūsu devīze ir „Mazāk sēdēt, vairāk kustēt" – tas ir spēks, veselība, prieks, mīlestība. Bet viss jādara pareizi, tāpēc nepārtraukti mācāmies.
Lubāna ir vieta, kur patīk vislabāk un jūtos visbrīvāk, priecājos par visu jauno, kas notiek. Esmu milzīgi bagāta – man ir četri mīļi bērni un četri mazbērni, piecas brīnišķīgas māsas – Anita, Vita, Ilga, Skaidrīte, Velta – un liels radu pulks. Mēs visi kopā esam vareni – visu varam. Pati cenšos dzīvot pēc principa „Dots devējam atdodas".
Spēku man dod māmuļa zeme, debesis un vējš. Patīk darboties dārzā, kur jau sešus gadus ir permakultūra – mācos no dabas un sadarbojos ar to. (Permakultūra (no angļu val. permanent cultu-re – pastāvīga lauksaimniecība un kultūra) – tā ir filozofija, domāšanas un plānošanas veids, ko pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Austrālijā radījis Bils Molisons un Deivids Holmgrens, kuri pievērsās dabas procesu pastiprinātai vērošanai, lai gūtās atziņas izmantotu lauksaimniecībā, turklāt apvienojot to arī ar sociālo jautājumu risināšanu. – B. M.)
Kad ievaicājos par vārdu, Elzas kundze atzīst, ka tas ir viegli izrunājams un patīkams, dzīvē palīdzējis. – Svinēšana notiek ģimenes lokā un biedrībā. Pirms gadiem pārsteigumu sagādāja jaunākais dēls Oskars, vārdadienas rītā manu gultu izrotājot ar ziediem. Ja man jautā, kā es šobrīd jūtos, saku, ka jūtos labi, jo varu redzēt, dzirdēt, elpot, sajust un garšot. Esmu dzīvāka par dzīvu! – saka Elza.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva