– Mana dzimtā puse ir Liezēres pagastā, – stāsta DACE SALIŅA. – Īstenībā visi man zināmie senči nāk no šīs puses, tāpēc šķiet, ka tur arī vislabāk jūtos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tur dzīvo mana māmulīte, mani lielie brāļi ar ģimenēm. Arī pirmā skola joprojām ir tā pati (mana vienaudze), kaut arī šogad, svinot jubileju, droši vien ieraudzīšu jaunus skolas vaibstus.
Pēc Cesvaines vidusskolas beigšanas biju mazliet apmulsusi un, lai kliedētu šaubas par savu nākamo profesiju, nolēmu pastrādāt bērnudārzā. Taču pēc pāris nedēļām mani uzrunāja ilggadējais skolas direktors Jānis Ozoliņš, aicinot uz Liezēres skolu. Paralēli mācījos Latvijas Universitātē. Tā sākās manas skolotājas gaitas, kuras turpinās joprojām, jau 21. gadu Bērzaunes pamatskolā.
Strādājot skolā, gadās visādi brīži, taču visam pāri ir tā labā izjūta, ka varu bērniem kaut ko iemācīt. Mēģinu viņos iesēt mīlestību pret valodu, tās bagātību. Cenšos viņus uzmundrināt iemācīties svešvalodu, tādējādi paverot skatu uz savas esības jēgu, bet sociālajās zinībās palīdzu bērniem apgūt dzīves prasmes un priecājos līdz ar viņiem, kad izdodas pārvarēt nevarēšanu, nesaprašanu, negribēšanu. Esam iesaistījušies „Labo darbu" kustībā ar savas skolas dabaszinību kabineta projektu, jo gribam, lai arī mazo lauku skolu bērniem būtu līdzvērtīgas iespējas izzināt procesus, noskaidrot teorijas, pētīt un atklāt. Patiešām ceru, ka mums izdosies, taču šobrīd (februārī) mums ir ļoti nepieciešams visu labo cilvēku atbalsts balsojot!
Sauleskalnu es saucu par savām mājām jau 23 gadus, jo šeit mani atveda vīrs Armands un tautiskās dejas. Tas ir viens no maniem vaļaspriekiem, kas pašlaik gan gaida atdzimšanu. Par savām mājām dzimto Sauleskalnu sauc arī mūsu trīs bērni – Signe, Elizabete un mazais Jēkabs. Tieši viņi ir mana spēka avots, cenšos audzināt bērnus par nopietniem, radošiem un labestīgiem cilvēkiem.
Tā dēļ arī sevi cenšos uzturēt formā gan garīgi, gan arī fiziski. Ikdienā sekoju līdzi visām aktualitātēm, labprāt apmeklēju dažādus izglītojošus seminārus, esmu atvērta jaunām zināšanām.
Pašlaik darbā man ir jauni izaicinājumi – koordinēt mācību procesu skolā. Varbūt arī tādēļ mazāk laika paliek grāmatu lasīšanai un rokdarbiem, taču pavisam šos vaļaspriekus neatstāju novārtā. Kopš bērnības man ir paticis gatavot, īpaši dažādus saldos našķus. Šo aizraušanos novērtē mana lielā ģimene.
Kad ievaicājos Dacei par vārdu, viņa atklāj, ka mamma šo vārdu lolojusi veselus piecus gadus, jo viņa esot trešais bērns ģimenē, ilgi gaidītā meitiņa. Vecākajiem brāļiem tika skanīgie vārdi – Ainārs un Normunds, bet jaunākajam – tajā laikā modernāks vārds – Didzis.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva