– Esmu īstens liezērietis, – savu dzīvesstāstu iesāk ARVĪDS DAIDERS. – Pēc tautības latvietis, bet no mātes puses manī rit poļu asinis, no tēva radiem – kaukāzieša. Pēc Liezēres astoņgadīgās skolas beigšanas mācījos Priekuļu tehnikumā. Sāku strādāt vietējā kolhozā, pēc tam izveidoju zemnieku saimniecību, vēlāk darbojos ar kokiem, tagad sniedzu meža izvešanas tehnikas pakalpojumus, bet dzīve visu laiku rit Liezērē. Māja gan vēl līdz šim nav līdz galam pabeigta, jo visa nauda tiek ieguldīta motosportā, ar ko nodarbojas abi mani dēli – Lauris un Jānis.
Tā nu sanācis, ka pats Arvīds uz moča par lāgu neesot uzkāpis, bet abus dēlus aizvadījis līdz pasaules čempionāta motokrosā sudraba un bronzas medaļām. – Sākumā galvenā doma bija, lai viņi ar kaut ko nodarbojas, lai neloderē apkārt, – atzīst Arvīds. – Tomēr es iesaku visiem labi pārdomāt, pirms šajās avantūrās ielaisties, jo, lai nopietni darbotos, tam vajadzīga liela nauda, bet atdeves nav. Manuprāt, vislabākais vecums, lai ar to nodarbotos, ir no mazotnes līdz gadiem 20-25, tālāk dzīve ir skaudrāka – ar motosportu naudu neviens nenopelnīs. Tas nav sporta veids, ko ar naudu atbalsta. Tajā gadā, kad puiši bija otrie vai trešie pasaulē, viņiem iedeva mazāk nekā, piemēram, bļitkotājam. Es jau nesaku, ka bļitkošana nav jāatbalsta, bet to nevar salīdzināt ar motosportu. Šis sporta veids ir saistīts ar dzīvības briesmām. Jānis pat šogad nelaimīgā kritienā piedzīvoja savu otro piedzimšanu… Šobrīd esmu no aktīvas darbošanās mazliet pagājis malā, puikām ir savs menedžeris, bet savulaik biju viņiem gan mehāniķis, gan treneris, gan menedžeris vienā personā, un, ja nebūtu manas stingrības, viņi tik daudz sportā nebūtu sasnieguši. Man reizēm pārmet, ka esmu pārāk stingrs pret puikām un it kā nepriecājos par viņu panākumiem, bet tā nav – es vienkārši to neizrādu uz āru un arī vislabāk saprotu situāciju, kāpēc notiek tieši tā, jo viņi jau ir izauguši kopā ar mani.
Kad iejautājos, kā pašam ar sportu, Arvīds atklāj, ka skolas laikā un tehnikumā nodarbojies ar slēpošanu, mazliet ar biatlonu. Ar mopēdiem braukājis. – Mana lielākā aizraušanās bija un ir medības, kā es smejos, gandrīz vai no dzimšanas, – ar smaidu nosaka Arvīds.
Runājot par vārdadienu, Arvīds teic, ka tagad jubilejas svinēt iznākot mazāk, jo abi dēli un meita savās gaitās, vien tik, cik abi ar sievu. – Bet telefons gan šajā dienā parasti ir karsts no apsveikumiem, – nosmej gaviļnieks, pie reizes saviem vārdabrāļiem un visiem pārējiem atgādinot, ka katrs pats ir savas laimes kalējs – ir vienkārši jādara, jāmeklē savs ceļš, un nav ko čīkstēt.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto