– Mums abiem ar māsu Jeļizavetu vārdu ir devusi vecāmamma, – stāsta mārcēnietis JEVGENIJS TARASOVS. – Kas attiecas uz manu vārdu, vecāmammai ļoti patika opera „Jevgeņijs Oņegins", un viņa ļoti gaidīja mazdēlu. Savukārt mamma mani gribēja saukt par Mišu. Kad mani no Ērgļu slimnīcas, kur esmu nācis pasaulē, veduši mājās, abas strīdējušās līdz pat Mārcienai, bet vecāmamma nepiekāpusies – būs Žeņa, un viss. Starp citu, vēl šobaltdien viņas mājās bieži skan dažādi šīs operas skaņdarbi. Arī man savs vārds patīk, un, cik pazīstu, visi Jevgeniji ir kārtīgi vīri.
– Esmu dzimis Mārcienā un nekur no savas dzimtās vietas prom tā arī neesmu devies. Pēc vidusskolas sāku strādāt celtniecībā un turpinu to darīt. Nu jau būs septiņi gadi. Šobrīd esmu santehniķis flīzētājs, taču visu laiku darbojos, lai celtu savu kvalifikāciju. Esmu arī Mārcienas pagasta pārvaldes sporta darba organizators. Ir ļoti interesanti komunicēties ar cilvēkiem, rīkot dažādas sacensības. Sākumā mani šis pagasta pārvaldes vadītājas piedāvājums ļoti pārsteidza, bet, ja reiz man uzticas, tad jādara viss, lai nepieviltu. Pats arī ar sportu nedaudz nodarbojos, citādi puiši saka: ko tad tu – tikai ar svilpi malā stāvēsi. Spēlējam volejbolu, florbolu, dambreti, vasarā rīkojam mačus pludiņmakšķerēšanā, ziemā – zemledus makšķerēšanā. Piedalāmies pašvaldības sporta spēlēs. Dambretē jau kļuvis par tradīciju sacensības rīkot katru gadu aprīļa pirmajā svētdienā, un mēs jau esam iegājuši starptautiskā apritē. Piedalās ļoti daudz komandu. Arī pagasta pārvalde mūs ļoti atbalsta. Mārcienas vārdu pasaulē nes arī spēkavīrs Didzis Zariņš. Tā ka viss notiek, lai tik būtu pašu mārcēniešu atsaucība, – uzskata Jevgenijs.
Ļoti svarīgs viņam ir savējo atbalsts. – Nesen ar sieviņu Diānu nosvinējām kāzas. Tā dīvaini sanāca – visu laiku dzīvojām 200 metru attālumā viens no otra, bijām pazīstami, bet tā īsti viens otrā ieskatījāmies tikai krietni vēlāk. Viņa aktīvi iesaistās pagasta kultūras dzīvē – vada pulciņus, deju kolektīvu. Tā ka mēs viens otru papildinām – kā pats smejos: es kā zivtiņa, viņa mans ūdentiņš. Zinu, ka man vienmēr būs atbalsts. Tas ir pamatu pamats, un, ja tev ir tas pamats, tad vari būvēt savu skaisto karjeras un zināšanu māju.
Kad iejautājos par vārdadienas svinēšanas tradīcijām, Jevgenijs atzīst, ka līdz kādiem 10 gadiem tā īpaši vārdadiena nemaz netika svinēta. – Tad skolā sākās vārdadienu atcerēšanās. It kā kļuva par vieniem svētkiem gadā vairāk. Katrā ziņā tā nav kā dzimšanas diena, par kuru zina tikai tuvākie. Šajā dienā daudzi atceras, un tas ir tā patīkami. Saviem vārdabrāļiem novēlu uzturēt neformālo Jevgeniju pulciņu un godam nest vecāku doto vārdu, – ar smaidu nosaka jaunais puisis.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto