– Esmu vietējā Praulienas meitene, – stāsta ANDA GOTLAUFA.
– Pēc Praulienas pamatskolas absolvēšanas mācījos Madonas Valsts ģimnāzijā. Kad bija jāizvēlas, ko studēt tālāk, skaidra plāna nebija, zināju tikai to, ka nevēlos mācīties Rīgā. Tā kā viena no interesējošajām sfērām bija vides aizsardzība, izvēlējos Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātē apgūt vides un ūdenssaimniecības specialitāti. Pēc pamatstudiju beigšanas, lai iegūtu plašākas zināšanas vides aizsardzības jomā, iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, kur ieguvu maģistra grādu vides zinātnē. Studiju laikā pārliecinājos, ka lielpilsēta galīgi nav tā vieta, kur vēlos dzīvot, tādēļ pēc studijām atgriezos Madonā. Ar iegūto izglītību esmu apmierināta, jo tā ir plaša un tehniska – lai zinātu, kā aizsargāt mums apkārt esošo vidi, ir jāsaprot, kas rodas dažādos ražošanas procesos. Tiesa, liela daļa cilvēku maldīgi uzskata, ka vides zinātnes speciālists tāds putnu un puķīšu pētnieks un sargātājs vien ir. Esmu priecīga, ka salīdzinoši pēc neilga laika izdevās atrast arī darbu savā specialitātē tepat Madonā – strādāju Madonas reģionālajā vides pārvaldē.
Brīvajā laikā dejoju tautiskās dejas. Tas ir labi pavadīts laiks labā kompānijā, turklāt pamatīga fiziska izkustēšanās pēc sēdoša darba. Patīk dažādas fiziskas aktivitātes brīvā dabā vai vienkārši staigāt pa mežu. Laikam jau drusciņ tāds dabas bērns esmu. Un vēl man ļoti patīk kalni. Patīk kalnos iešanas, kāpšanas process, jo kāpt ir grūti, bet kalna galā paveras fantastiski skati, kas atsver visas pūles.
Cenšos uz visu, kas ar mani notiek, raudzīties pozitīvi un nevērtēt cilvēkus pēc pirmā iespaida, jo tas gandrīz vienmēr ir maldīgs, kā arī pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, jo mēs katrs esam atšķirīgs, atšķiras arī mūsu skatījums uz lietām. Ticu, ka viss, kas notiek ar mums, notiek īstajā brīdī, kad esam tam gatavi un kad tas mums ir nepieciešams. Tas attiecas arī uz cilvēkiem – īstos cilvēkus mēs satiekam īstajā brīdī, tādēļ ir vērts ik pa brīdim apstāties un padomāt, kādēļ tieši šie cilvēki pašlaik ir ap mani – ko katrs no viņiem man māca.
Vārdu, cik zinu, izvēlējās abi vecāki kopā. Abiem tas licies piemērots. Vienīgā problēma esot bijusi tā, ka vārda un dzimšanas dienas sanāk ļoti tuvu viena otrai, jo esmu dzimusi tieši nedēļu pirms savas vārdadienas – 13. novembrī. Ar savu vārdu esmu apmierināta, jo tas ir latvisks, īss un konkrēts. Bērnībā mīļvārdiņā mani sauca par Anci, un diezgan ilgu laiku domāju, ka tas ir tikai mans mīļvārdiņš, liels bija pārsteigums, ka ir arī tāds meitenes vārds. Līdzīgi bija arī ar šūpuļdziesmu, ko mamma man dziedāja: „Aijā, Ancīt, aijā" (pareizais nosaukums laikam ir „Aijā, Ansīt, aijā"). Arī par šo dziesmu man likās, ka tā ir tikai mana, jo tur dzied par mani…
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva