– Esmu dzimusi Varakļānos. Nu jau divās paaudzēs esam te iesakņojušies, – stāsta BIRUTA BRICE. – Jau no mazām dienām tiku audzināta pie darba, jo mamma jau tolaik audzēja puķes, un šobrīd tas ir kļuvis arī manas ģimenes bizness.
Bet ceļš, izrādās, uz to nav nemaz bijis tik taisns.- Pēc Varakļānu vidusskolas absolvēšanas devos mācīties uz Latvijas Universitāti. Biju izvēlējusies pārtikas prečziņa inženiera specialitāti, jo bija doma savu dzīvi saistīt ar tirdzniecību. Kad beidzu 3. kursu, pavērās iespēja doties praktizēties mājturībā uz Vaiji. Paņēmu akadēmisko gadu un devos uz Vāciju. Tas bija ļoti svarīgs pagrieziena punkts manā dzīvē un deva lielu pieredzi un praksi, iespēju paraudzīties uz dzīvi pavisam citām acīm. Kad 1993. gadā atgriezos, veiksmīgi pabeidzu augstskolā vienā gadā divus kursus, jo bija tāda pieredze – varēju ar to dalīties savos studiju darbos. Pēc augstskolas beigšanas radās izdevība vēlreiz doties uz Vāciju un pastudēt. Aizbraucām abi ar dzīvesbiedru Gati. Tā kā man bija doma par savu uzņēmumu, izvēlējos studēt gaļas tehnoloģiju, Gatis – datorus. Bet tad, kad sapratu, cik tas sievietei ir sarežģīti un cik lielas investīcijas vajadzīgas, lai studētu, pēc diviem gadiem tomēr izvēlējāmies atgriezties Latvijā. Arī mājas ļoti vilka atpakaļ. Sveša zeme ir sveša zeme, lai kā arī būtu, tur tomēr uz tevi arī kā uz svešinieku raugās. Pēc atgriešanās sākumā nevarējām saprast, ko īsti iesākt. Meklēju darbu Rīgā, bet pamazām vien viss kaut kā pats par sevi sakārtojās, un mēs pārņēmām mammas biznesu. 2006. gadā nodibinājām savu uzņēmumu. Nodarbojamies ar stādu audzēšanu un realizāciju, pārdodam arī ziedus – gan pašaudzētās pavasara puķes, gan tepat vietējās iepirktās, gan no Holandes ievestās. Mums ir ziedu veikals Varakļānos, pirms diviem gadiem februārī atvērām arī veikalu Madonā, un šķiet, ka viss ir sakārtojies – tikai jāstrādā. Esmu ļoti pateicīga visiem kolēģiem, saviem brīnišķīgajiem darbiniekiem, atbalstītājiem un, protams, pircējiem, kas mūsu produkciju novērtē.
Protams, darba slodze ir liela, it īpaši pavasaros, stādu laikā, arī tad, kad nāk izlaidumi. Es jau smejos, ka man vārdadienu, tāpat arī dzimšanas dienu, kas ir 22. jūnijā, īpaši svinēt nesanāk, jo tieši tad ir pats darba karstums, tik daudz kas jāpaspēj un darbs dzen darbu, ka nav pat, kad elpu atvilkt. Toties vasaras beigās – augustā vai septembra sākumā – gan uz kādām pāris nedēļām cenšamies izrauties un kaut kur aizbraukt – esam daudz kur bijuši, protams, arī Vācijā, uz ku rieni draugi mūs regulāri aicina. Arī dēls Haralds, kas šogad beidz 1. klasi, jau zina vācu valodu. Viņš mums no sešiem mēnešiem vienmēr ir ceļojis līdzi, – ar smaidu atklāj Biruta.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto