– Jau otrajā paaudzē esmu madoniete, – sarunas sākumā atklāj SVETLANA PAVLOVA. – Šeit dzimuši arī mani vecāki. Vecāmamma bija Madonas 2. vidusskolas skolotāja, pēc tam auklīte internātā, un viņa bija tā, kas arī man ieteica apgūt skolotājas profesiju.
Esmu beigusi Daugavpils Universitāti, un šobrīd es jau 12 gadu mācu angļu un krievu valodu savā dzimtajā skolā. Sākumā bija ļoti nepierasti, ka mani bijušie skolotāji nu ir mani kolēģi. Kas attiecas uz skolēniem, viņi katrā ziņā ir citādāki nekā, piemēram, pirms desmit un vairāk gadiem. Viņi ir zinošāki, vienā otrā jautājumā, it īpaši jaunajās tehnoloģijās orientējas pat labāk nekā skolotāji, kur mēs varbūt vēl taustāmies. Bērni ir ļoti aktīvi, ar savu viedokli, līdz ar to strādāt ir grūtāk, bet tas nenozīmē, ka tas ir slikti – dzīve vienkārši ļoti ātri attīstās.
Svetlana ļoti priecājas par savu dzimto pilsētu. – Daudzviet esmu bijusi dažādos kursos un semināros, jo skolotājiem jau visu laiku ir jāpilnveidojas, un varu salīdzināt un apliecināt, ka Madona patiešām ir skaista, zaļa, sakopta pilsēta, un es allaž ar lepnumu saku, ka esmu no Madonas. Man patīk doties garās pastaigās pa pilsētu, it sevišķi tad, kad silts laiks, nelīst lietus, kad daba ir ļoti skaista. Tā ir laba atslodze pēc saspringta darba, kas tāpat kā mani dzīvnieki palīdz atgūt spēkus. Dzīvnieki man patikuši jau kopš bērnības, kad es cītīgi baroju visus savas sētas un apkārtējos kaķus. Sākumā, protams, nebija nekādas domas, ka man būs zvēru dārzs mājās, bet pirms kāda laika aktīvi iesaistījos ielas kaķu programmā „Neķer, sterilizē, atlaid".Ielas kaķu problēma ir ļoti aktuāla, tāpēc arī es šajā programmā iesaistījos. Izmitināju pie sevis dažus kaķus, un tā nu sanāca, ka divi no tiem tā arī nevarēja citur pierast, bet viens kļuva tik mīļš, ka pati negribēju no tā šķirties. Tā nu kopā man ir četri kaķi. Lai gan šajā programmā vairs aktīvi neiesaistos, joprojām cilvēki zvana. Ir arī bijuši daži kuriozi gadījumi, kad cilvēki pat pārmeta, ka man par to maksā, bet es neko negribu darīt lietas labā… Cik varu, arī tagad cenšos palīdzēt un atrast tiem, it īpaši maziem kaķēniem, saimniekus. Nupat pēdējais kaķēns, pateicoties arī „Stara" atbalstam, dabūja ļoti labus saimniekus, un man par to ir liels prieks.
Dzīvnieki, starp citu, dod ļoti pozitīvas emocijas, bet tas ir svarīgi, jo uzskatu, ka dzīvē vispār ir jācenšas domāt pozitīvi. Arī vārds man tāds – ar gaišu noskaņu. To vecākiem palīdzējusi izvēlēties kāda ģimenes draudzene. – Laikam jau toreiz biju tāds gaišs un pozitīvs bērns, – spriež Svetlana.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto