INGAS AIZSILNIECES dzimtā puse ir Varakļāni. – Ar to saistās visas jaukākās bērnības atmiņas un skolas gaitas. Arī tagad, braucot ciemos pie vecākiem, pārņem izjūta, ka atgriežos mājās, un neviļus ieskanas – te ir mana dzimtene… – ne bez saviļņojuma atzīst Inga.
Nu jau otro gadu Inga dzīvo Lubānā, bet strādā Meirānos. Viņa ir Meirānu tautas nama vadītāja. – Par kultūras darbinieci strādāju jau 17 gadu. Ir teiciens: cilvēks savā vietā, un to es pilnībā varu attiecināt uz sevi. Darbs zināmā mērā ir arī mans dzīvesveids. Vide, kurā tu uzturies, tavi padarītie darbi, cilvēki, kas tev ir līdzās, liecina par to, kāds tu esi pats. Man ir veicies, ka ir lieliska komanda –
pašdarbnieki, līdzcilvēki un pats svarīgākais – ģimene. Es dzīvoju pēc principa – dots devējam atdodas un – esi tāds, kāds esi – patiess, jo ne jau tukši vārdi raksturo cilvēku, bet viņa padarītais. Diemžēl bieži nākas saskarties tieši ar pretējo. Kultūras darbs man sniedz patiesu gandarījumu – patiess un vienkāršs paldies pēc pasākuma, smaids un mirdzošas prieka dzirkstītes acīs, un tu saproti – esi radījis svētkus. Mana lielākā dzīves vērtība ir mana ģimene, bet spēkus smeļos dabā, jo iepriekš dzīvoju Indrānos – lauku mājā, kur apkārt miers un tas līdzsvars, ko sniedz daba, –
atklāj Inga. Bet, kad ierunājamies par sapņiem, viņa atzīst:
– Katram ir kāds sapnis – tas ir kā ceļš nākotnei, bet, ja arī tas tev nepiepildās un notiek pavisam citādāk, paliek cerība un doma: viss, kas notiek, notiek uz labu, jo domas materializējas, un tie jau arī ir mūsu sapņi.
Inga vārdadienu svin starp svētkiem – tikko nosvinēti Ziemassvētki, kad jau jādomā par gadumiju: – Tā nu sanāk, ka dažādi svētku sarīkojumi sakrīt ar šo dienu, varbūt tādēļ tā izvēršas emocionāla – ar eglīšu un piparkūku smaržu. Diemžēl reti sastopos ar kādu no Ingām. Acīmredzot šis vārds ir manas paaudzes. Svētkus vienmēr svinam kopā ģimenes lokā, un ir mērķis, lai mana meita Arvita Viktorija, kas mācās pirmajā klasē, šīs vērtības arī mantotu. Vārdadienā visām savām vārdamāsām un pārējiem līdzcilvēkiem novēlu dzīvot tagadnē, priecāties par katru dienu – veiksmīgāku vai drūmāku, jo ik diena ir mirklis, lai atpūstos un sapņotu, lai smietos un brīnītos, lai mīlētu un justos mīlēts, lai runātu un klausītos, lai priecātos un justos laimīgs. Laimīgu jauno gadu!
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva