Atbildot uz jautājumu, kā ir svinēt vārdadienu starp diviem svētkiem, madonietis DĀVIS VECKALNIŅŠ atzīst, ka principā vārdadienu īpaši nesvin: – Bērnībā, tad gan – nāca ciemiņi, nesa dāvanas, bet tagad vairs tā ne. Beidzamajos gados arī Ziemassvētki paiet klusi un mierīgi, lai gan 24. decembrī māsai ir vārdadiena, un arī tā aiziet otrajā plānā. Vairāk tiek svinēta gadumija. Noteikti visi kopā aizejam uz salūtu Saieta laukumā. Bet kopumā man savs vārds patīk, lai gan vecākiem neesmu pat pajautājis par šo izvēli. Viens mācītājs reiz man apgalvoja, ka tas esot īsts senlatviešu vārds.
Šobrīd Dāvis maģistrantūrā studē Rēzeknes Augstskolā arhīvniecību. – Pabeidzu vēsturniekus, un man piedāvāja turpināt studijas budžeta grupā arhīvniecībā. Tā kā darbu īsti savā specialitātē atrast nevarēju, izlēmu studijas turpināt. Arī vēsturniekos mācījos budžeta grupā, un tobrīd, pēc vidusskolas, daudzējādā ziņā tas veicināja manu tālāko izvēli, jo pēdējā mācību gada pašās beigās sapratu, ka tomēr gribu mācīties tālāk, pie tam augstskolā jau nav vairs jāmācās tie priekšmeti, kuri neiet pie sirds un tik labi nepadodas. Tikai daudz vēlāk, satiekot savu vidusskolas skolotāju Bērziņu, viņa atcerējās, ka es jau 11. klasē esot runājis par vēstures studijām. Tā ka kaut kur apakšā tas ir sēdējis. Vispār man jau no bērnības ir paticis lasīt, tas ģimenē laikam nāk no mātes puses. Kā daudzi, sāku ar Hariju Poteru, ar interesi lasu ievērojamu cilvēku autobiogrāfijas, patīk Nīla Geimena darbi, šobrīd aktuālas ir „Troņu spēles". Savukārt fotografēšana man nāk no tēva. Patlaban Madonas pašvaldības ēkā Saieta laukumā ir aplūkojama mūsu abu kopējā izstāde. Nav jau tā, ka es fotografēju katru dienu, lai gan mazā fotokamera man vienmēr ir līdzi. Vēl man patīk aktīvi atpūsties, it īpaši ziemā – aizbraukt uz Gaiziņkalnu ar sniega dēli vai slēpēm, arī slidot. Nebiju to darījis vairākus gadus, bet šogad man palūdza palīdzēt uzliet hokeja laukumā ledu, un nu pavadu tur lielu daļu sava brīvā laika.
Vispār Madona man patīk, teiksim, daudz labāk nekā Rēzekne, kur diezgan daudz laika vajadzēja pavadīt pirmajos studiju gados. Madona saista tieši ar saviem mērogiem – viss ir kompakti, visu var izstaigāt kājām. Šajā ziņā mums ar draudzeni Alīnu (viņa arī šobrīd studē Rēzeknes Augstskolā), ar ko iepazinos vidusskolas pēdējā gadā, uzskati sakrīt, un pēc studijām labprāt atgrieztos savā dzimtajā pilsētā. Ideāli būtu strādāt saistībā ar savu profesiju. Piemēram, vadīt ekskursijas tūristiem vai strādāt muzejā. Tad jau dzīve rādīs. Katrā ziņā uz ārzemēm var aizbraukt naudu sapelnīt, bet palikt uz dzīvi gan es tur negribētu, – spriež Dāvis.
Foto no personiskā arhīva