– 1. februārī, manā vārdadienā, sākas Sveču mēnesis. Nākamā mēneša diena senākajās folkloras tradīcijās bijusi Sveču diena, varbūt tādēļ mani vienmēr pievilkusi uguns stihija, – atklāj ērglēniete INDRA RONE.
– Bērnībā tā saistījās ar vecmāmiņas lielo maizes krāsni, kurā noslēpumaini gailēja sarkanmelnas ogles un gardi smaržoja saldskābmaizes kukulīši. Bet istabas siltummūrīša mutē arī ziemas vakaros, kad skolas brīvdienās aizbraucu ciemos, vectēvs ielika cepties kartupeļus ar visu miziņu. Lai cik mīļas un jautras ir bijušas vasaras vecvecāku lauku mājās, tomēr visa mana dzīve ir saistīta ar Ērgļiem. Te esmu dzimusi, augusi, pabeigusi Ērgļu vidusskolu un pēc mācībām toreizējā Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā kā latviešu valodas un literatūras skolotāja atgriezusies savā skolā, kas kļuvusi par manu pirmo un vienīgo darbavietu.
Darbs skolā ir īpašs ar to, ka saistīts ar mūžam jauniem izaicinājumiem un iespējām. Tā kā ērglēnieši vienmēr ir bijuši lieli ceļotāji, ar skolotājiem un skolēniem ir pabūts tālos ceļos gan kādreizējā Padomju Savienībā, gan pēc dzelzs aizkara krišanas arī vairākās Eiropas zemēs. Tagad kartē interesanti paskatīties, cik tālu savulaik pabūts – Murmanska un Hibīnu kalni Krievijā, starptautiskais folkloras festivāls Zamorē – netālu no Spānijas un Portugāles robežas, mana sapņu pilsēta Barselona, kur vēlreiz gribētos atgriezties, un kur tad vēl Turcijas un Stambulas vilinājums, kas izjusts, pateicoties dalībai starpvalstu izglītības projektos.
Latvijas Universitātē esmu apguvusi otru specialitāti un mācu arī vēsturi. Pašai interesē tuvākas un tālākas pagātnes notikumu izpēte, dažādi konkursi, tāpēc cenšos tajos iesaistīt arī skolēnus. Man ir prieks būt superīgākās klases – skolas „Superklases" audzinātājai, ar kuru kopā esam sadarbojušies piecus gadus un pamazām sākam domāt par 9. klases beigšanas eksāmeniem. Viņi katru dienu sagādā kādu pārsteigumu gan man, gan klasesbiedriem, bet īpaši jauki tie ir mūsu klases svētkos, kad visi jubilāriem ar sparu no sirds dzied apsveikuma dziesmas. Un es svētkos saņemu lielākās apsveikuma kartītes – par tām kļūst skaisti apzīmētā un aprakstītā tāfele, dienas beigās to pat žēl nodzēst, tāpēc tiek arī nofotografēta. Savukārt kolēģu amizantie sveicieni mūsu zaļajā relaksācijas telpā pie kafijas tases, kad jubilārs ir pārējo uzmanības lokā, dienai piedod mundruma devu.
Bet paši pirmie un vismīļākie svētku sveicieni ir no tuviniekiem – mammas, krustmeitiņas, māsas ģimenes, kad pārējie jubilāru modina ar dziesmu klātienē vai telefoniski. Un vislabākā dāvana ir savējo atbalsts, apziņa, ka mēs vienkārši esam cits citam vajadzīgi.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva