Kad jautāju madonietei IEVAI REPŠAI, kas viņai vairāk ir 24. decembris – vārdadiena vai Ziemassvētku priekšvakars, Ieva smaida: – Abi! Šobrīd varbūt vārdadiena aizvirzās otrajā plānā, bērnībā gan bija nedaudz citādāk. Bet vienmēr tiek aizdegta eglīte. Visa ģimene – kopā. Tās tomēr ir tādas īpašas, ļoti sirsnīgas izjūtas, kas ir raksturīgas tikai šajos svētkos.
Ievas līdzšinējie ceļi ir bijuši visai līkumaini un katrā ziņā interesanti. – Pēc vidusskolas beigšanas aizgāju mācīties uz Birutas Mageles Starptautisko stilistu skolu. Pēc studijām kādu laiku dzīvoju Rīgā, strādāju frizētavā „Ekselence R", grimēju TV3 „Superbingo" raidījuma vadītājus, nedaudz arī teātrī, vienubrīd darbojos „Apsaras" namiņā, bet tad viss iegrozījās tā, ka abi ar draugu Ivaru izlēmām braukt uz Īslandi. Tā ir ļoti fantastiska vieta, arī attieksme pret cilvēkiem ir pavisam citādāka nekā citās zemēs. Pastrādāju picērijā, arī vienā doktorātā kopšanas darbos, brīvajā laikā – mazliet kā frizierīte. Īslandē piedzima arī mūsu meitiņa Astra Bjorga, kam nu jau janvārī, Zvaigznes dienā, paliks 5 gadi. Turieniešiem vārds Bjorga ir ļoti populārs, gandrīz tas pats, kas mums, piemēram, Līga. Nodzīvojām tur divus gadus, bet kaut kā vilka uz mājām. No vienas puses, sapratu, ka tur palikt būtu pasaka – apstākļi labi, visa sadzīve, ļoti jauki cilvēki apkārt, bet – mājas ir mājas. Un tā mēs atgriezāmies. Sākumā domājām par Rīgu, tomēr palikām Madonā, jo te ir mājas, vecāki, Ivaram darbs. Es gan darba ziņā sāku pilnīgi no nekā, caur stipendiātu programmu nokļuvu Madonas bērnu un jauniešu centrā, vadīju stilistikas pulciņu, gadu nostrādāju brīvprātīgi. Pēc tam vakanta kļuva vizuālās mākslas pulciņa vadītāja vieta un man piedāvāja pastāvīgu darbu. Rēzeknes Augstskolā ieguvu sertifikātu pedagogu profesionālās kvalifikācijas pilnveides programmā, un tagad es vadu bērniem stilistikas, kā arī vizuālās mākslas pulciņu. Esmu sapratusi, ka man ļoti patīk darbs ar bērniem un jauniešiem. Darbojos arī „Providus" projektā. Tā kā pēc dabas esmu optimiste (varu stāvēt vislielākajā peļķē un smaidīt, un neviens no malas nepateiks, ka man ir grūti), arī jauniešiem cenšos palīdzēt saskatīt dzīvē gaišo, saredzēt jēgu, jo bieži vien viņiem tās motivācijas nav.
Tā kā brīvā laika ir diezgan maz, tajos retajos brīžos baudām kopā būšanas prieku, aizejam tepat Madonā uz kādu pasākumu, koncertu. Vasarā vairāk dzīvojam lauku mājās. Pilsētas dzīvoklī četrās sienās dzīve šķiet tāda vienmuļa, laukos ir citādāk. Varam iekurināt pirtiņu, uzrīkot kādu bērnu ballīti vai kādu citu pasākumu. Brīvajā laikā sekoju līdzi arī visām stila, modes novitātēm, jau no skolas laikiem patīk floristika, pirmos pamatus apguvu pie Diānas Peles, patīk kaut ko apzīmēt, veidot, – atzīst Ieva. Kad saku, ka tad jau Ziemassvētkos visiem savējiem būs sarūpētas pašdarinātas dāvaniņas, Ieva pasmaida: – Gribētos jau, bet laika ir pārāk maz…
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva