– Es nezinu, kāpēc man ielikts tieši šāds vārds, taču zinu, ka to izvēlējusies mamma. Par šo vārdu priecājos un dažreiz aizdomājos, vai varētu sadzīvot ar īsāku. Man patīk, ka vārdu var sadzirdēt, tāpēc dažkārt šķiet bezpersoniski, ja cilvēki, kas nav ģimenes locekļi vai tuvi draugi, sauc mani īsāk – par Normi, – stāsta NORMUNDS ELIŅŠ.
– Esmu mācījies Praulienas pamatskolā, un no šī laika man saglabājušās patīkamas atmiņas. Mācīties turpināju Madonas Valsts ģimnāzijā un pašlaik studēju RTU. Savā mācību pieredzē esmu ievērojis viļņveidību: Praulienas pamatskolā savu zināšanu kulmināciju sasniedzu pamatskolas noslēgumā, cenšoties sevi pierādīt visur, kur vien spēju; pēc iestāšanās ģimnāzijā sākumā atvilku elpu un pārdomāju, vai man to visu vajag, un 12. klasi beidzu kā Gada ģimnāzists. Uzsākot studēt RTU, atkal biju tādā kā ieplakā, taču nu, studējot 3. kursā, atkal plānoju sākt tiekties uz augšu, lai nepaliktu starp tiem studentiem, ko pasniedzēji pēc gadiem pieciem ir aizmirsuši.
Lai arī universitātē mācos par ķīmijas tehnologu, mana līdzšinējā darba pieredze ir nostāk no apgūstamās profesijas. Pati pirmā darba pieredze bija laukos. Vēlāk, uzvarot konkursā, man bija iespēja vienu nedēļu iesaistīties „Swedbank" privātpersonu finanšu institūta darbībā. Tā kā studiju sākumā bija daudz brīvā laika, pieteicos darbam AS „Grindex". Vēlējos strādāt ķīmijas laboratorijā, bet nonācu kvalitātes kontroles laboratorijas mikrobioloģijas grupā. Par šādu iznākumu esmu pat priecīgs, jo, uzreiz tiekot ķīmijas nodaļā, mana tālākā attīstība beigtos bez pārdomām, ka ir arī vēl citas izvēles. Darbs pavēra ceļu uz vēl vienu sfēru.
Šķiet, ka interešu man ir tik daudz, ka grūti būtu atrast otru līdzīgu cilvēku. Viena no lielākajām interesēm, ko manī iedēstīja ģimnāzijas skolotāja Iveta Vabule, ir ekonomika, finanses un viss, kas saistīts ar naudu. Vēl viena no manām interesēm, kas diezgan spēcīgi atkāpjas no mācībām, ir teātra sports – improvizācija. Pagaidām gan esmu piespiedis sevi ieturēt nelielu pauzīti improvizācijas teātrī, jo nevaru tam atvēlēt tik daudz laika, lai darbotos ar visu sirdi un dvēseli. Ik pa laikam nepamet doma, ka vajadzētu atsākt, taču to darīšu vien, esot pārliecināts, ka tādēļ necietīs mācības un darbs.
Arī vasarā strādāju AS „Grindex" uz nepilnu slodzi un, līdzko esmu brīvs no darba, steidzos uz laukiem Praulienā, kur atrodas vecvecāku mājas. Šīm mājām vienmēr jūtos piederīgs – varu atlikt rūpes maliņā, iziet laukā un justies brīvs, neviena netraucēts.
Autore: RITA TURKINA
AGRA VECKALNIŅA foto