– Mammai vārds bija Anna, un tēvs gribēja, lai arī meitu sauc Anna, kaut gan māte bija gribējusi likt Elziņu,- stāsta cesvainiete ANNA DARGEVICA un min Annas Rancānes rindas: „Māte mani auklējusi/Sava pašas vārda autiņos".
– To pieņemu bez īpašas patikas vai nepatikas. Vienīgi kādreiz aizdomājos ar lepnumu, ka nēsāju mātes vārdu. Saka jau, ka nevarot bērniem likt vecāku vārdus, lai nepārņem likteni. Vai tā ir, nezinu. Annām vārda diena ir skaistā laikā – vasaras pilnbriedā, kad pļavās vēl zied puķes, kad briest raža tīrumos.
Esmu dzimusi pirmajā pēckara gadā jaunsaimnieku ģimenē Latgalē. Ģimenē bijām astoņi bērni, es – pati jaunākā. Līdz šai dienai esam palikuši vien divi: es un vecākais brālis. Piedzimu mājās agri no rītiņa, tūlīt pēc saullēkta; vecākais brālis, kuram toreiz bija 14 gadu, skrējis pēc vecmātes. Mamma pēc manas piedzimšanas pāris stundiņu pagulējusi un tūlīt gājusi kopt jaunsaimniecību.
Latgalē tolaik bija grūti laiki, tādēļ tēva radu, kas teica: „Šeit labāka dzīve un darba apstākļi", mudināti pārcēlāmies uz Galgausku, vēlāk – uz Dzelzavu. Atnācu mācīties uz Cesvaines vidusskolu, vēlāk, iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, izmācījos par zootehniķi. Mācībām saņēmu stipendiju no Cesvaines sovhoza ar noteikumu, ka pēc diploma saņemšanas nostrādāšu trīs gadus saimniecībā. Pēc šiem trim gadiem tā arī paliku Cesvainē. Šeit esmu mainījusi dzīvokļus, padzīvojusi privātmājā, strādājusi gandrīz trīsdesmit gadu par zootehniķi, arī par naktsaukli un apkopēju internātpamatskolā, kad sovhozs tika likvidēts.
Esmu izaudzinājusi divus bērnus – Daci un Intu. Dace pašreiz arī apsver iespēju izbraukt no valsts darba meklējumos, jo abas meitas pēc skolas beigšanas dzīvo un strādā Anglijā. Ints strādā celtniecībā, ir liels Latvijas patriots, viņa meita dzīvo Latvijā un tāpat kā tēvs ir liela patriote – teic, ka nemūžam neizbrauks dzīvot ārpus Latvijas.
Strādājot sovhozā, lielākais vaļasprieks bija teātra spēlēšana. Režisores M. Briezes vadībā mūsu drāmas kolektīvs ieguva Tautas teātra nosaukumu, teātra spēlēšanas azarts ilga aptuveni 13 gadu.
Pensijā esot, brīvo laiku aizpildu, aizraujoties ar fotogrāfiju. Sākumā atklāju fotošopu, kas mani ieinteresēja vēl tad, kad pašai savas kameras nebija. Tad sapratu, ka jāpērk pirmā kamera, lai varētu apstrādāt savas fotogrāfijas. Iepatikās, radās labāka kamera, labāks fotošops.
Reizēm palasu astroloģisko literatūru, īpaši aizrauj S. Vronska „Klasiskā astroloģija". Ja rodas iespējas, labprāt ceļoju.
Autore: RITA TURKINA
Foto no personiskā arhīva