– Ar savu vārdu esmu iedraudzējusies un priecājos par vecāku izvēli. Tā kā manas saknes ir katoļticīgajā Latgalē, šādu manu vecāku izvēli bērna kristīšanas pasākumam 50. gadu vidū var uzskatīt par drosmīgu, jo tad bija pieņemts bērniem dot baznīcas kalendāra vārdus, – atzīst VIJA MIŠKA.
– Esmu dzimusi skaistajā ezeru zemē – Krāslavas novadā. Mani vecāki bija skolotāji. 60. gados, kad man bija jāsāk iet skolā, vecāki mainīja dzīvesvietu, un tā es nokļuvu Sēlijas pagastā – Gārsenē. Tā ir mana mīļā bērnības un jaunības zeme. Man bija brīnišķīgi skolotāji gan Gārsenes pamatskolā, gan Aknīstes vidusskolā, kas man daudz devuši radošuma, mērķtiecības, atbildības veidošanā. Mācības nemaz nelikās grūtas, jo tik daudz kas interesants notika ārpusstundu laikā. Šodien bērnu un jauniešu izpratnē par skolas dzīvi daudz kas mainījies. Viņi lieliski orientējas tehnoloģijās, bet cilvēciskās attiecības veidot un priecāties par vienkāršām lietām bieži vien neprot.
Studēt izvēlējos dzimto valodu un literatūru Latvijas universitātē. Varbūt tāpēc, ka ļoti patika lasīt. Mūsu ģimenes dzīvoklis atradās tai pašā mājā, kur ciema bibliotēka, un tur es iegriezos itin bieži.
Kopš 1977. gada Vija par savu sauc Madonas novadu un Praulienas pagastu. – Šeit ir manas mājas, mana ģimene, šeit ir dzimuši mani mīļie bērni Dace un Mārtiņš. Arī meita ir ieguvusi pedagoga izglītību un piedalās skolotāju izglītošanā. Uz šejieni mani atveda mīlestība – apprecējos ar Praulienas puisi Arnoldu. Satikāmies Rīgā studiju gados.
Šogad aprit 35 gadi, kopš esmu skolotāja (32 no tiem – Praulienas pamatskolā). Darbs man patīk un sagādā gandarījumu. Viens no lielākajiem gandarījuma mirkļiem ir eksāmenu laiks, kad lasu 9. klases skolēnu eksāmenu darbus, arī brīdis, kad redzu savus skolēnus izlaiduma dienā, bet jo īpaši skaists ir notikums, kad viņi iegriežas skolā pēc daudziem gadiem un ar lepnumu stāsta, ko sasnieguši. Un man ir prieks, ka arī es esmu palīdzējusi kādam cilvēkam piekļūt tuvāk savam sapnim.
Labākā atpūta pēc darba man ir mājās. Esmu bijusi ceļojumos Eiropas valstīs, kur, protams, ir skaisti, bet vislabāk tomēr ir tepat. Mūsu ģimenei ir lauku mājas, kur ir daudz jāstrādā, jo apkopjamās platības ir diezgan lielas, bet darītāji esam palikuši pavisam nedaudz – mēs ar vīru un mana mamma, kas savos 77 gados vēl labprāt strādā dārzā un palīdz kopt puķes. Puķes ir mana aizraušanās un iespēja relaksēties.
Vēl viens sirdsdarbs man saistās ar amatierteātri. Šogad aprit 20 gadu, kopš sāku darboties Praulienas pagasta teātrī kā režisore. Vēl ilgāk strādāju ar skolēnu teātri skolā. Arī teātra mīlestība man dzimusi bērnībā, jo tētis spēlēja Gārsenes amatierteātrī un kā bērns sapņoju, kā es to darītu, ja būtu liela. Laikam jau taisnība: ja ko ļoti vēlas, tas piepildās. Esmu laimīga, ka man kopā ar maniem brīnišķīgajiem aktieriem ir dota iespēja piedalīties brīnuma radīšanā, jo teātris ir brīnums. Tāpat kā dzīve.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva