– Tas ir mammas dots vārds, tētis sākumā gribējis mani saukt par Veltu, – sava vārda vēsturi atklāj SILVIJA RAMPĀNE.
– Biju vienīgais bērns, ļoti gaidīts un lolots, taču liktenis man uzlicis daudz un dažādus pārbaudījumus. Bērnībā saslimu ar kaulu tuberkulozi, nācās ilgi ārstēties slimnīcā, bet slimību tomēr pievārēju. Kad sastapu savu mūža mīlestību Aivaru, domāju, ka esmu laimīgākais cilvēks uz pasaules. Viens pēc otra pasaulē nāca Inese un Valdis, likās, viss dzīvē sakārtojies, taču…. Liktenīga avārija sagrieza visu ar kājām gaisā. Inesīte tikko bija uzsākusi mācības 2., Valdis – 1. klasē. Palikām trijatā. Vienubrīd domāju iet atpakaļ pie mammītes uz Stirnieni, bet tikko biju sākusi strādāt Madonas 1. vidusskolā (esmu beigusi Liepājas Pedagoģisko institūtu), un nosvēros par palikšanu Madonā. Tā jau divdesmit gadu mēs balstām cits citu. Bērni izauguši – abi beiguši RTU. Inese ieguvusi arī maģistra grādu Universitātē Dānijā, šobrīd pastiprināti mācās dāņu valodu, bet ar laiku cer atgriezties Latvijā. Iespējams, tāpēc, ka paliku ar bērniem viena, man ar viņiem ir ļoti labs kontakts – sazināmies vai katru dienu. Valdis mani ļoti atbalsta arī materiāli – paņēma kredītu, lai varam dzīvoklī nomainīt logus utt. Arī mammīte, cik varējusi, vienmēr ir mani un bērnus balstījusi (tētis nomira, kad man bija tikai 17). Līdz pēdējam turēja lopiņus. Vasarās visi kopīgi gādājām sienu, rakām kartupeļus un darījām citus lauku darbus. Bērni vēl tagad atceras, cik brīnišķīgi siena pļavā garšo sacepts lauku speķis ar sīpolu un pašu gatavots biezpiens. Un tā vienreizējā kopības izjūta, ka kopā mēs varam daudz…. Mammu gan jau otro gadu slimība ir piesaistījusi pie gultas, bet mēs labi ar to esam tikušas galā – saprotam viena otru arī bez vārdiem, jo slimība mammai ir atņēmusi spēju sarunāties. Paldies arī kolēģiem un bērnu vecākiem, kas mani saprata grūtā brīdī. Tieši tāpēc šogad audzināmo klasi neņēmu, mācu bērniem sākumskolā vizuālo mākslu un dabaszinības, darbojos ar pagarināto grupu.
Silvija atzīstas, ka viņai ļoti patīk dziedāt. Vienmēr visos laikos dziesma bijusi ar viņiem – dziesmas dziedātas, gan bērnus gulēt liekot, gan ģimenes svinībās, gan vienkārši tāpat – savam priekam. Dziedāts arī dažādos ansambļos, korī. – Tagad tam nav laika, jārūpējas par mammu. Viņa man bija liela rokdarbniece, arī pūru mazbērniem pielocījusi. Re, šis dvielis ir ar Ineses iniciāļiem, – Silvija rāda skaisti izšūtu linu dvieli. Savukārt mammas māsa mums abām ar Inesi ir uzdāvinājusi pašdarinātus tautastērpus. Šad tad uz svētkiem skolā uzvelku. Inesei tautastērps noderēja, kad viņa dziedāja korī. Man kaut kā tie rokdarbi nav iegājušies, bet meitai – gan. Mani varbūt vairāk saista kulinārija, par to pateicība vīramātei, kas visādas receptes ierādīja. Man ir laimējies ar labiem cilvēkiem blakām. Varbūt tas tāpēc, ka arī pati cenšos uztvert dzīves gaišo pusi, jo ir lietas, kuras mēs mainīt nevaram, bet savu attieksmi – gan.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva