– Astoņus gadus nodzīvoju Rīgā, bet sapratu, ka pilsētas burzma un tracis tomēr nav man piemērots, man dzīvē vairāk vajadzīgs miers, dabas tuvums, – atzīst lubānietis MĀRIS VALAINIS.
– Esmu beidzis Rīgas galdniecības arodvidusskolu. Pa vidu trenējos vieglatlētikā – desmitcīņā. Vēlāk viss tā sagriezās – sāku strādāt profesijā, par mēbeļu dizaineri un galdnieku. Tad izdomāju, ka pats varētu sākt ražot mēbeles individuāli, un atnācu uz Lubānu, bet sākās veselības problēmas, un šobrīd es strādāju par vieglatlētikas treneri Lubānas vidusskolā (Sporta pedagoģijas akadēmijā esmu ieguvis C kategorijas trenera kvalifikāciju) un darbojos dažādās citās aktivitātēs. Pirms gada ar jauniešiem izveidojām dabas taku „Pie Aiviekstes ozoliem", šobrīd tiek realizēts vēl viens projekts – pie takas ir izveidota neolīta laika apmetne, vēl viens projekts priekšā – ziemā šeit dabas takā izveidosim slēpošanas trasi ar visu aprīkojumu. Tas, protams, ir hobija līmenī, par ko sieva Dace nav visai priecīga, lai gan kopā ar bērniem mani ļoti atbalsta. Vienkārši tas viss paņem daudz laika, it īpaši vasarā, kad jārūpējas par takas uzturēšanu, zāles appļaušanu, šis tas klāt jāpiebūvē. Aktīva atpūta brīvā dabā mani vienmēr ir saistījusi, arī pats cenšos daudz uzturēties mežā, pie upes, visādos pārgājienos. Arī te, dabas takā, viss iesākās ar peldvietu, kuru, atgriezies Lubānā, izveidoju, un tā lēnām viss audzējas klāt. Esmu ieguvis daudzus atbalstītājus, sākumā varbūt bija, kas šaubījās, domājot par to, ka te būs liels troksnis, atkritumi tiks atstāti, bet, tā kā visās aktivitātēs piedalījās daudzi jaunieši, lielu problēmu nav. Un, no otras puses, tā ir ķēdes reakcija – ja viens redz, ka otrs darbojas, arī pats sāk kaut ko darīt. Lubānā daudzi aktīvi savas puses patrioti dzīvo. Kā jau teicu, arī ģimene mani atbalsta, lielākā audžumeita gan ir Londonā, otra mācās Madonas Valsts ģimnāzijā, bet jaunākajai meitai Martiņai ir 5 gadi.
Kad iejautājos, kā tad tāds aktīvs cilvēks svin vārdadienu, Māris atklāj, ka tā viņam esot vienā dienā ar māsas Sandras dzimšanas dienu un viņiem esot noruna – vienu gadu svinēšanu rīkojot māsa, otru – Māris. – Māsa, starp citu, ir „vainīga" pie tā, ka esmu Māris, jo viņa no visām lozītēm, kurās bija ierakstīti iespējamie brāļa vārdi, izvēlējās tieši šo. Vārdadienas vispār ir paši labākie svētki, jo tu nezini, kas pie tevis atnāks, katrā ziņā atmosfēra ir daudz citādāka nekā, piemēram, dzimšanas dienā – beigās izvēršas tāds jestrs pasākums.
Savs stāsts Mārim ir arī par dzimšanas dienu – viņš esot pasteidzies piedzimt ceļā uz Madonas slimnīcu, netālu no Praulienas Silniekkalna…
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto