– Vienmēr esmu bijusi optimiste. Ne no viena nekad neesmu neko īpaši gaidījusi, par visu dzīvē domāju pati. Nav jau ko daudz gausties, ir jādara un, ja arī tajā brīdī neklājas tik viegli un rožaini, jādzīvo ar domu, ka rīt varbūt būs labāk nekā šodien, – saka mārcēniete LAIMA PUDULE.
– Esmu vietējā – dzimusi, augusi un arī tagad dzīvoju Mārcienā. Mācījos Bērzaunes pamatskolā, pēc tam – Naukšēnu profesionāli tehniskajā skolā. Ģimenē bijām pieci bērni, un vecākiem bija ļoti svarīgi, lai mēs visi mācītos un iegūtu profesiju. Es pēc izglītības esmu drēbniece. Šūt man patika jau pirms arodskolas, un, lai gan savā profesijā strādājusi neesmu, tā man dzīvē ir ļoti palīdzējusi. Ja vajag, labprāt šuju arī tagad. Vispār rokdarbi patīk – savulaik adīju, tamborēju. Strādājusi esmu viskautko – kādu laiku lopkopībā vietējā kolhozā, pēc tam – Bauskā. Kad sākās pārmaiņu laiki, atgriezos dzimtajā pusē. Pēc laiciņa sāku strādāt „Latvijas Pastā" – par pastniecīti nostrādāju vairāk nekā 10 gadu. Iepazinu cilvēkus, zināju viņu likstas un bēdas. Šobrīd gan nestrādāju, bet rūpējos par mazbērniem, jo meita Irita ir aizbraukusi peļņā uz Angliju, bet abi mazbērni uzticēti man – Rolands iet otrajā klasē, bet Anetei ir tikai trīs gadiņi. Darbošanās sanāk gana liela.
Man ir arī savs sirdsdarbiņš. Jau kādus astoņus gadus Mārcienā vadu dāmu deju grupu „Laima". Mūsu deju grupa savulaik izveidojās no šlāgeransambļa – meitenes palūdza mani iestudēt vienu deju, un tā tas sākās. Uz mēģinājumiem sanākam katru trešdienu, ja ir nepieciešamība un tuvojas kāds koncerts – arī biežāk. Pati dejoju jau kopš skolas gadiem Bērzaunē. Esmu bijusi vairāku Dziesmu un deju svētku dalībniece. Mūsu kolektīvā šobrīd dejo desmit dāmas. Iestudējam pašas savas dejas. Ir jau arī senioru dejas, bet tās nav tik interesantas, tāpēc domāju pati. Tērpus arī darinām pašas (arī te noder manas šuvējas prasmes). Uzstājamies dažādos pasākumos Mārcienā, braucam uz koncertiem citos pagastos. Tas raisa pozitīvas emocijas, kas dod spēku ikdienā. Ir mums arī savas tradīcijas, kopā esam gan grūtos brīžos, gan priekos. Kopā svinam svētkus. Arī vārdadienu svinēsim kopā – galu galā svētki nav tikai man, bet visam kolektīvam, – smaida Laima.
– Prieks, ka dēls Ivars kaut kādā ziņā ir aizgājis manās pēdās. Viņš māca līnijdejas.
Runājot par savējiem, Laima atklāj, ka viņa ir vidējā māsa starp četriem brāļiem. – Vecāki laikam ar ilgošanos gaidīja meitu un tāpēc izvēlējās man šo vārdu. Vārds man pašai patīk. Reizēm (iespējams, mana optimistiskā rakstura un dzīvesprieka dēļ) man smejoties tiek atgādināti tautasdziesmas vārdi: „Ej, Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās…" Es jau arī neko nesaku, jo no grūtībām nekad neesmu vairījusies.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto