– Mammai un vecmammai šis vārds ļoti patika, vēl pirms es ierados šai pasaulē, tādēļ diskusiju par vārda došanu nebija. Mani nosauca par Ingu. Man šis vārds ļoti patīk, jūtu tam piederību, – vaicāta par savu vārdu, atzīst INGA VILKAUŠA.
– Mana dzimtā puse ir Stirniene, tomēr jau 3 gadu vecumā pārcēlāmies uz Murmastieni. Vēlāk mācījos Varakļānu vidusskolā, un tad – studijas Rīgā. Pēc meitiņas piedzimšanas un šķiršanās no vīra mana dzīve apgriezās par 360 grādiem. Bija pārdomu laiks, atbraucu pa vasaru padzīvot pie mammas, un tā nu jau būs ceturtais gads, kopš dzīvoju Varakļānos. Sākumā bija grūti šeit iedzīvoties, pierast pie mazpilsētas ritma un cilvēkiem. Taču nu jau droši varu apgalvot, ka te ir manas mājas, jo jūtu to sirdī.
Vispār esmu darbaholiķe. Mana karma laikam ir strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt. Vēl maza būdama, zināju, ka vēlēšos strādāt ar bērniem, tikai īsti nezināju – kā. Studējot pedagoģiju, sapratu, ka gribu palīdzēt bērniem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi. Tādēļ, pabeigusi studijas bakalaura programmā, iestājos logopēdos. Šobrīd strādāju Varakļānu vidusskolā par logopēdi. Tas ir garīgi smags darbs, bet gandarījums ir liels, ja bērns kaut solīti tiek uz priekšu savā izaugsmē.
Arī darbs Varakļānu novada muzejā man ir pozitīvisma lādiņš. Ar lepnumu stāstu un rādu mūsu pilsētas "pērles" tūristiem. Vispār jebkurā darbā, ko uzņemos veikt vai daru, man vienmēr gribas panākt vislabāko iznākumu – par visiem 100 procentiem.
Skolā un muzejā man nav pilnas darba slodzes, tāpēc atsaucos aicinājumam uzņemties šoruden atvērtās kafejnīcas-viesnīcas „Raibais asaris" vadītājas pienākumus. Šis darbs man nav svešs, jo studējot strādāju kafejnīcā Vecrīgā. Tāpēc manas dienas tagad darbā rit no agra rīta līdz vēlam vakaram. Bet man patīk tāds dzīves ritms.
Enerģiju un dzīvesprieku smeļos no sev vistuvākajiem cilvēkiem. Tā ir mana mamma, kas man vienmēr bijusi kā paraugs un ieaudzinājusi, ka to, ko esi sasniegusi pati, neviens nevar atņemt. Arī to, ka viss dzīvē notiek uz labu un, ja kāds cilvēks nodara pāri, neturēt ļaunu prātu, piedot. Esmu bagāta, jo man ir arī māsa Ieva, kas dzīvo Anglijā, un brālis Guntis ar savu ģimeni, kas šogad atgriezies no Anglijas un dzīvo mūsu bērnības zemē – Murmastienē.
Kā svinu vārdadienu? Decembris mums aizrit vienos svētkos, jo māsai ir 24. decembrī vārdadiena, tad – Ziemassvētki, kam seko mana vārdadiena, un Jaunais gads. Tagad gan Ingu diena īpaši svinēta netiek. Beidzamos gadus to pavadu kopā ar kolēģiem Varakļānu novada pašvaldības iestāžu darbinieku ballē. Tā būs arī šogad.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva