– Vecāki mani sākumā gribējuši saukt par Laimu, bet vecākais brālis Guntars iebildis, ka tā jau rakstīts teju vai uz visām konfekšu kastēm, – ar smaidu stāsta MARGA AUZIŅA. – Bet es esmu pateicīga vecākiem par savu vārdu – tas ir rets un nevienos laikos nav bijis modes vārds. Savukārt māsa ir Zaiga.
– Es ļoti labi saprotu jauniešus, kad viņi atzīst, ka ir grūti izvēlēties profesiju. Arī es pēc vidusskolas nezināju, par ko kļūt. Tobrīd rajona tiesai vajadzēja darbiniekus, tā es sāku strādāt rajona tiesā par sekretāri. Tiesas priekšsēdētāja bija jauks cilvēks (starp citu, arī ar tādu pašu uzvārdu kā es jaunībā – Krūmiņa). Taču kaut kā nosliecos uz darbu ar bērniem un aizgāju strādāt uz bērnudārzu. Ar bērniem strādāt patika. Interesanti, ka pirmais ieraksts darba grāmatiņā man bija auklīte bērnudārzā, jo toreiz pēc 8. klases varēja vasaras brīvlaikā strādāt. „Priedītē" nostrādāju, līdz pašai pieteicās pirmais bērniņš. Vēlāk nāca piedāvājums strādāt ugunsdzēsējos: darbs maiņās – vienu diennakti nostrādā, trīs brīvas. Varēju pati bērnus gan uz mūzikas skolu, gan dejošanu izvadāt. Nostrādāju tur gandrīz 25 gadus. Tad nāca reorganizācija, bet, par laimi, mani tā tik sāpīgi neskāra, jo iekšlietu sistēmā ir iespēja aiziet izdienas pensijā. Bez tam šobrīd arī strādāju uz pusslodzi un esmu pateicīga Dievam, ka viss tā ir sakārtojies, – atzīst Marga.
– Mana lielākā dzīves vērtība ir bērni un vecāki. Abi bērni – Gatis un Zita – jau ir nostājušies uz savām kājām, un tagad vairāk esmu vajadzīga saviem vecākiem (māmulītei šogad būs 90, savukārt tētim – 85 gadi). Viņi dzīvo savā lauku mājā un nav pierunājami nākt uz Madonu. Un tā nu mēs ar bērniem kursējam: Madona-Bērzaune-Madona. Galvenais, ko šobrīd saprotu, kas veciem cilvēkiem ir vajadzīgs, – tās ir sarunas. Vecie ļaudis ir ar lielu dzīvesgudrību, kas mums katram noder, bet mēs visu laiku skrienam un liekas, ka tam vienkārši nav laika, bet līdz ar to zaudējam paši.
Man iespēju uz daudzām lietām paraudzīties citādāk deva Alfa kursi. Arī es līdz šim pa dzīvi joņoju, un vērtību skala bija stipri atšķirīga. Ar Alfas palīdzību vienkārši tinu savu dzīvi kā tādu kamoliņu un, šķiet, sāku saprast, kāpēc tas tā ar mani tajā vai citā brīdī notika. Mācos lūgt piedošanu un arī pati piedot. Tas nav viegli. Cenšos iesaistīties draudzes dzīvē – esmu nokristījusies un iesvētījusies. Priecājos, ka mana dzīve ir mainījusies, tajā ienācis garīgais līdzsvars. Bet bieži tā vien liekas, ka mēs vispār neprotam priecāties par labo, lielākoties tikai zūdāmies, reizēm tās problēmas nemaz nav tik lielas, cik paši tās pataisām. Nav taču mums nedz asinsizliešanas kā Ukrainā, nedz dabas katastrofu, kam nespētu pretim turēties, – spriež Marga.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto