– Esmu dzimusi Liezēres pagasta „Kaļēnos". Man ir dvīņubrālis, un vecāki sākumā gribēja brālim dot vārdu Voldemārs, bet man – Valda, taču, ieskatoties kalendārā, viņiem iepatikās vārds Indra, un tā es tiku pie šī vārda, – stāsta INDRA GOBA. – Man pašai vārds ļoti patīk, un es pat lepojos ar to, jo tulkojumā no senindiešu valodas tas nozīmē „Dievu valdnieks".
Kad man bija divi gadi, vecākiem piedāvāja darbu lopkopībā kolhozā „Vienība", Liezēres pagasta „Briežos", un tā pārcēlāmies uz turieni. Skolas gaitas sāku Liezēres pamatskolā. Tēvs bija liels amatnieks un no koka izgatavoja dažādas rotaļlietas, ar ko spēlēties. Atceros, ka vārda svētkos viņš man uzdāvināja pašgatavotu zirdziņu, uz kā šūpoties, un man tā daudzus gadus bija vismīļākā manta, citreiz dāvanā bija paša gatavotas slēpes. 1971. gadā tēvs nomira, un visi smagie darbi gūlās uz mammas pleciem, bet es, atnākusi no skolas, vienmēr centos iet viņai palīgā pie lopu kopšanas. Mamma mācīja būt darbīgai, nebaidīties ne no viena darba, un tāpēc man nekad nav bijis par grūtu smagi strādāt, ja stingri apņēmos kādu darbu izdarīt, to arī izdarīju. Mācības turpināju Madonas 1. vidusskolā un pēc tam Jēkabpils ekonomiskajā tehnikumā, iegūstot grāmatveža profesiju. Pēc tehnikuma beigšanas Liezēres pagastā brīvu darbavietu nebija, un es sāku strādāt par grāmatvedi Inešu pagasta kolhozā „Komunisma ceļš". Pēc gada atgriezos savā pagastā – kolhozā „Vienība" vajadzēja uz laiku aizvietot sekretāri kasieri, pēc tam strādāju grāmatvedībā. 1993. gadā kolhozs likvidējās, un es paliku bez darba. Kaut gan biju bezdarbniece, tomēr domāju optimistiski – lai cik grūti tas būtu, katrai problēmai ir atrisinājums. Vairāk pievērsos savai piemājas saimniecībai, nodevu Cesvaines pienotavai pienu. 2005. gadā pagasta pārvaldnieks piedāvāja darbu Mēdzūlas bibliotēkā, un es labprāt piekritu. Gan strādājot par grāmatvedi, gan bibliotekāri, bieži jākontaktējas ar cilvēkiem, un man patīk uzklausīt, saprast citu vajadzības, cenšos palīdzēt. Esmu gandarīta, ja bibliotēkas lasītāji ir apmierināti ar manu darbu. Es cenšos visu darīt ar simtprocentīgu atdevi, nenovirzoties no mērķa. Ne velti mani dzīves moto ir – darbs dara darītāju; jo vairāk dari, jo vairāk paspēj; nekad nedari otram to, ko negribi, lai dara tev.
Mani vaļasprieki ir grāmatu lasīšana, ogošana un sēņošana. Patīk darboties piemājas dārziņā, puķu dobē – lai viss labi augtu un rudenī ar gandarījumu varētu skatīties uz izaudzēto. Mans dzīves sapnis bija nestrādāt tik smagi, kā to vajadzēja darīt maniem vecākiem, un tas ir piepildījies, – ar savu dzīvi esmu apmierināta, – atzīst Indra.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva