– Saka, ka bieži vien cilvēks savas dzīves gaitā atgriežoties tajā vietā, kur dzimis, ja arī viņš tur nav dzīvojis. Ar mani tā ir sanācis, – sarunā pirms savas vārdadienas atklāj AGNIJA STRŪBERGA.
– Esmu no Viļāniem, bet tieši tobrīd, kad man vajadzēja nākt pasaulē, dzemdību nodaļa tur bija slēgta, un es piedzimu Varakļānos. Mani vecāki ir īsti latgalieši, visu mūžu čakli strādājuši, savu dzīvi balstījuši uz kristīgām vērtībām, un par visu, ko dzīvē esmu sasniegusi, varu pateikties tieši viņiem. Viņi ir kopā jau vairāk nekā 50 gadu, un mēs ar māsu Margaritu priecājamies, ka joprojām varam baudīt šo kopābūšanu.
Kad ievaicājos par Agnijas neparasto vārdu, viņa teic, ka sākotnēji vecākiem bijis cits variants, bet beigās palikuši pie Agnijas: – Tieši tāpēc, ka tas ir tāds neparastāks, retāk dzirdēts. Arī tagad mani bieži nodēvē par Agnesi vai Dagniju, bet es to neņemu ļaunā un skaidroju, ka esmu Agnija… Tas tomēr skan citādāk.
Vecāki, it īpaši tētis, jau bērnībā pamanījis meitas muzikalitāti, virzījis viņu šajā virzienā. – Jau maziņas abas ar māsu dziedājām, vēlāk, kad sāku iet mūzikas skolā, noskaidrojās, ka man ir absolūtā dzirde, un tad jau arī nākotnes ceļš puslīdz bija skaidrs – pēc pamatskolas devos mācīties uz Rēzeknes mūzikas vidusskolas klavieru klasi, pēc tam uz Latvijas Valsts Konservatoriju. Pēc augstskolas saskaņā ar norīkojumu sāku strādāt Rēzeknes mūzikas vidusskolā, bet tad dzīvē nāca visādi pavērsieni… un man piedāvāja darbu Varakļānu mūzikas skolā, kas tikko bija atklāta. Nu jau vairāk nekā 20 gadu strādāju un dzīvoju Varakļānos un uzskatu sevi jau par vietējo. Mācu bērniem klavierspēli. Ar bērniem man veidojas ļoti labs kontakts, es izjūtu viņu mīlestību, un tad jau darbam ir atdeve, arī rezultāti ir labi. Daudzus gadus paralēli darbam mūzikas skolā strādāju arī bērnudārzā par muzikālo audzinātāju, bet tagad papildus darbojos tikai ar pašdarbības kolektīviem – vadu vīru un senioru vokālo ansambli Varakļānu kultūras namā, vokālo ansambli Dekšārēs. Šobrīd gatavojamies 10 gadu jubilejas koncertiem. Īstenībā dziedāšana, kas sākotnēji bija tikai hobijs, ir pāraugusi nopietnā darbā. Pati joprojām dziedu Varakļānu korī „Dzelvērte", kur esmu arī koncertmeistare. Šos pienākumus pildu arī Varakļānu vidusskolas korim, vēl citiem novada kolektīviem. Slodze sanāk diezgan liela, bet pašas bērni jau ir izauguši un aizgājuši savā dzīvē. Meita Zane ir beigusi žurnālistus, strādā žurnālā „Mans Mazais". Man ir arī mazmeitiņa Grieta, kam jau ir pieci gadi. Dēls Kārlis studē antropoloģiju un savā ziņā ir aizgājis manās pēdās – muzicē, ir nodibinājis savu grupu. Strādā pie pirmā albuma izdošanas. Par bērniem man ir liels prieks, – atzīst vārdadienas gaviļniece.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva