– Manas saknes no tēva puses ir Rīgā, no mātes – Varakļānu apkaimē, –
stāsta IEVA REINE. – Uzaugu es Rīgā diezgan pasmagos apstākļos, jo
vecāki izšķīrās, kad vēl nebiju piedzimusi. Bērnībā daudz ciemojos pie
saviem vecvecākiem Dekšārēs. Tur bija īsta lauku saimniecība ar vistām,
govīm, cūkām, tajos laikos vēl apkārt nebija izcirsti meži, un mēs kopā
ar vecāko māsu un brālēniem jautri pavadījām laiku –
klīdām pa mežu,
braucām ar vecāsmātes skārda vannu pa grāvi, ugunskurā spridzinājām
dihlofosa pudeles, jājām uz teļa; protams, dabūjām brāzienu no
vecāsmātes.
Tās ir manas jaukās atmiņas no bērnības, bet ir arī medaļas otra puse – diemžēl mana māte stipri aizrāvās ar grādīgo dzērienu lietošanu un lielākoties par bērniem nelikās ne zinis. Dzīvojām komunālajā dzīvoklī, un par mums bieži rūpējās kaimiņiene – ļoti sirsnīga pensionēta skolotāja jau gados, bet viņa nevarēja izturēt situāciju, kāda bija ar mums, un samainīja dzīvokli. Ievācās jauni kaimiņi, bet mēs augām savā vaļā, līdz mūs aizturēja par klaiņošanu un nodeva tēta rokās, kas nesen bija otrreiz precējies, bija piedzimusi jaunākā māsa. Arī pamatskolas gadi pagāja kā pa kalniem un lejām. Tad iestājos Rīgas lauksaimniecības skolā, ko pabeidzu ar labu atestātu. Pabeidzot skolu, es ieguvu diplomu lauku saimnieces profesijā, atlika tik atrast saimniekdēlu. Kādu laiku strādāju konditorejas cehā, tad apguvu viesmīles amatu. Deviņdesmito gadu sākumā daudzi pilsētnieki meklēja lauku mājas, kur apmesties, arī mans tētis nebija izņēmums. Sameklēja mazu mājiņu Vestienas pusē un pirmais iepazinās ar manu nākamo vīru Armandu. Pēc kāda laiciņa arī es iepazinos ar Armandu, un sākās jauna dzīve – vīrs, bērni. Kā jau visiem, arī mums bija raibumu diezgan, bet joprojām esam kopā un audzinām trīs bērnus. Tā es nokļuvu pie Kāla ezera, kas ir Vestienas lielākais ezers un, manuprāt, skaistākais. Kopā ar vīru iesaistījāmies Kāla ezera apsaimniekošanā, un pamazām es iepazinu apkārtnes cilvēkus. Tad vīru uzaicināja spēlēt teātri, pēc kāda laika arī es viņiem pievienojos, un dzīve iegrozījās tā, ka tagad esmu ciešāk saistīta ar kultūras dzīvi mūsu pagastā. Katrs jauns darbs liek sevi pilnveidot un visu laiku jādomā, ko un kā izdarīt labāk. Katrs darbs ir jādara ar mīlestību, citādāk tāda pusstrādāšana vien iznāk. Ar vaļaspriekiem gan ir grūti. Man patīk tik daudzas lietas, ka visas nespēju pagūt, – rokdarbi, audzēt dēstus, sēņot un vēl simtiem lietu, ar vārdu sakot – viss, ko dzīve dod.
Runājot par vārdu – bērnībā man tas nepatika, bet tagad esmu to iemīlējusi un, ja man jautā, kā mani sauc, reizēm atbildu: „Kā pirmo sievieti uz zemes…" Ar vārdadienas svinēšanu gan ir tā, kā ir, visi Ziemassvētkus svin un bieži par Ievām aizmirst…
ZANES VĪLES-BĒRZIŅAS foto