– Esmu dzimusi Jūrmalā, taču manas saknes cieši saistās ar Gulbenes novada Ranku, kur atrodas manu vecvecāku dzimtas mājas „Strēbeles", mazā lauku skoliņa, kurā savulaik mācījos un kuru apciemoju arī tagad, – stāsta AGNETA KĀRKLIŅA. – „Strēbelēs" patlaban dzīvo mana māte, un tieši tur sajūtu savas saknes, šīs vietas enerģija mani uzlādē un dod spēku.
Gaišas un neatkārtojamas izjūtas man joprojām ir, atceroties skolas gadus Jaunpiebalgas vidusskolā. Savulaik kā izaicinājumu izvēlējos studijas LVU Juridiskajā fakultātē, un savai profesijai esmu palikusi uzticīga. Tieši pateicoties jauniegūtajai specialitātei, 1988. gadā atvadījos no galvaspilsētas un piekritu sākt juriskonsultes darbu Madonā, ar domu, ka tas tikai uz valsts sadalē noteikto laiku, bet – nekad nesaki „nekad"… Esmu strādājusi par juristi gan Patērētāju biedrību savienībā Madonā, gan „Krājbankā". Šobrīd jau četrpadsmito gadu strādāju Valsts meža dienesta Centrālvidzemes virsmežniecībā, un jāteic, ka ikdienas darbā izaicinājumu netrūkst. Gandarījumu dod saskarsme ar cilvēkiem, darbā ir nepieciešams aptvert dažādas tiesību jomas un rast iespējami optimālākos risinājumus, sasaistot tos ar faktisko situāciju, un tādējādi rutīna nedraud.
Jūs jautājat, kas ir prieks un spēka avots? Tie ir mani trīs bērni – Anete, Kristers un pirmklasniece Klinta. Vecākie bērni sper savus soļus patstāvīgajā dzīvē, studējot un mācoties Rīgā. Mans stiprais plecs ir vīrs Normunds, kam laulību solījumu esmu devusi Cesvaines ev. luteriskajā baznīcā. Uz Normundu vienmēr varu paļauties, neraugoties uz to, ka mani vaļasprieki saistīti ar literatūru un mākslu – dziedu Cesvaines ev. luteriskās draudzes korī, man patīk lasīt, apmeklēt izstādes, koncertus un teātra izrādes -, bet viņa vaļasprieks un darba lauks ir mežs un medības.
Vārdu no diviem variantiem – Agneta un Marsella – man izvēlējās krusttēvs. Zviedru valodā gan tas skan mazliet citādāk – Agnēta, un šis vārds ļoti ilgi nebija atrodams kalendārā, tādējādi svinēšana šajā ziņā bija īpaša. Esmu ievērojusi, ka manā vārdadienā parasti ir skarbi laikapstākļi, valda ievērojams sals, un kādā no šīm aukstajām vārdadienām vīrs man atnesa milzīgu rožu pušķi… Mīļus apsveikumus, kuri mani vienmēr aizkustina, saņemu arī no saviem bērniem.
– Jūtos labi ar savu vārdu, arī savus gadus uzskatu par bagātību, tāpat visu to, ko varu saukt par ikdienu. Gūstu mieru un līdzsvaru vīra lauku mājās Cesvainē, jo secinu, ka pilsētas ritms mani vairs nevilina, un kopš neilga laika esmu sapratusi, ka katra diena mūsu dzīvē ir brīnišķīgs žēlastības laiks, kas nebūt nav mūžīgs, un diezin vai pareizi ir domāt – dzīvošu rīt… – spriež Agneta.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva