– Esmu dzimusi madoniete. Mācījos Madonas 1. vidusskolā, tad Madonas ģimnāzijā, pēc tam sekoja studijas Rēzeknes Augstskolā, – stāsta ZANE BURŅEVSKA.
– Vēlējos mācīties par bērnudārza audzinātāju, taču augstskolā tika piedāvātas lekcijas, kuras mani nevilināja, un sāku meklēt citu variantu. Caurskatot RA programmas, izvēlējos pirmo, kas likās puslīdz pieņemami – angļu valodas skolotāja. Nu jau ir astotais mācību gads, kopš strādāju skolā. Iesākumā tā bija Praulienas pamatskola, Madonas Valsts ģimnāzija, un nu jau septīto gadu esmu Cesvaines vidusskolā. Otro gadu man ir arī sava audzināmā klase. Lielu gandarījumu darbā sniedz kolēģi, viņu palīdzība. Nezinu, vai bez viņu atsaucības un atbalsta turpinātu šo darbu. Reizēm rodas kādas radošas idejas, tad ir gandarījums, ja izdodas tās realizēt un skolēni tās novērtē.
Mana ikdiena ir mani vecāki, skolā kolēģi un skolēni, un cilvēki, kurus izdodas sastapt Madonas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Draudze ir kā otra ģimene, un esmu patiešām priecīga, ka viņi ir mani pieņēmuši un, Dieva uzrunāti, ir palīdzējuši man garīgajā izaugsmē. No darba mājās sagaida ģimenes mīlulis – kaķis Bricis.
Mans dzīves moto ik pa brīdim ir mainījies. Pirms trim gadiem, kad intensīvi meklēju dzīves jēgu, atklāju to, kas vēl joprojām nav mainījies: Meklē To Kungu! Grūtos brīžos palīdz, ja atceries, ka esi tikai sīka daļiņa no Dieva lielā plāna. Nav nekā svarīgāka par Viņu. Tāpēc ikviens ir aicināts veidot personīgas, dziļas un dzīvas attiecības ar To Kungu – ik dienas lūdzot un lasot Viņa Vārdu.
Brīvais laiks? Skolas gados liela nozīme manā dzīvē bija intelektuālajām zināšanām, tāpēc daudz laika tika pavadīts, lai spodrinātu zināšanas par dažādām tēmām: lasot un risinot krustvārdu mīklas. Tagad patīk palauzīt galvu pie sudoku mīklām, veidot kādu japāņu zīmējumu. Īpašu prieku sagādā iespēja noskatīties kādu vecu vai jaunu britu seriālu, tāpat klausīties BBC veidotas raidlugas.
Vārdu man izvēlējās mamma, viņai tas sen bija iepaticies tā labskanības dēļ. Tā kā tētis ir no Liepājas puses (viņam šis vārds sākumā likās nedaudz dīvains un nepieņemams), kur vārdadienas agrāk netika svinētas, mūsu ģimenē mēs tās arī īpaši neatzīmējam. Starp citu, esam tāda kā „viena bērna" ģimenīte, jo man un tāpat nevienam no vecākiem nav ne brāļu, ne māsu. Kas attiecas uz vārdadienu, vissvarīgākais man liekas, ka tā vienmēr tika svinēta kopā ar īpaši tuva cilvēka – vecmammas – dzimšanas dienu. Tāpat arī mana dzimšanas diena un vecmammas vārdadiena abas sakrita gandrīz vienā dienā…
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva