– Esmu lasījusi, ka mans vārds tulkojumā nozīmē ‘mierīgā', un par tādu sevi arī uzskatu. Nekad neesmu tiekusies pēc vadošiem amatiem, bet kaut kā sanācis, ka dzīve pati man tos piespēlē, – atzīst INĀRA FEDOTOVA.
Dzimusi, augusi praulēniete, nekur tālu pasaulē arī nav aizgājusi. – Braucot no Praulienas uz Madonu, iznāca braukt arī cauri Lazdonai, un toreiz, skatoties uz tām pelēkajām mājām, domāju: tur nu gan es dzīvot negribētu, bet tā jau dzīvē sanāk – nekad nesaki „nekad"… – ar smaidu saka Ināra.
– Bet toreiz pēc skolas gan gribējās kaut kur tālāk pasaulē. Beidzu Rīgas pedagoģisko skolu, un abas ar draudzeni sākām strādāt bērnudārzā Lēdmanē. Tomēr jau pēc gada sagribējās tuvāk mājām, arī darbiņš atradās – bija brīva metodiķes vieta Barkavas pirmsskolas izglītības iestādē. Pēc gada apprecējos, piedzima pirmais bērniņš, un pēc dekrēta atvaļinājuma sāku strādāt Lazdonas pirmsskolas izglītības iestādē „Zvaniņš" – sākumā par metodiķi, bet pēc tam, kad pensijā devās vadītāja, mani pierunāja stāties viņas vietā. Par „Zvaniņa" vadītāju nostrādāju gandrīz 30 gadu, līdz to apvienoja ar Lazdonas pamatskolu. Tad brītiņu atvilku elpu un šajā laikā realizēju savu senu sapni – ieguvu autovadītāja apliecību. Šobrīd strādāju pagasta pārvaldē par kultūras un sporta pasākumu organizatori, kas daudzējādā ziņā sasaucas arī ar manu darbošanos biedrībā „Smaidas". Esmu biedrības valdes priekšsēdētāja, un arī šie pienākumi mani vienkārši atrada paši, jo, kad no Lazdonas aizgāja toreizējā „Smaidu" vadītāja, klubiņa pastāvēšana bija uz jautājuma zīmes, un es sapratu, ka neviena cita nav, kas uzņemtos šos pienākumus. Nu būs jau gadi astoņi pagājuši. Pa šo laiku daudzas dalībnieces mainījušas dzīvesvietu, bet vēlēšanās sanākt kopā ir ļoti liela, un vismaz reizi ceturksnī mēs rīkojam kādu pasākumu. Esam realizējušas daudzus labus projektus, sākot jau ar sevis pašu pilnveidošanu. Tagad projekti vairāk vērsti uz bērniem un jauniešiem, jo viņi jau ir mūsu lielākā sūtība uz šīs zemes. Lai arī cik grūti būtu, man patīk mans pašreizējais darbs, it īpaši ar jauniešiem – es mēģinu augt viņiem līdzi. Prieks, ka izdevās iekārtot jauniešiem telpas, kur sanākt un darboties.
Kad iejautājos, kur visam pietiek enerģijas, Ināra tikai smaida un teic, ka viņas spēka avots ir ģimene – meitas Inita un Laila, mazbērni Lauris, Linda un Lūkass, dēls Aleksandrs: – Man ļoti patīk ceļot, un tā sanācis, ka beidzamajos gados Initas ģimene paņem mani „uz asītes". Tā esam izbraukājuši Vāciju, pabijuši Slovākijā. Esmu apciemojusi Lailu Anglijā. Tagad gan vairāk iznāk pieturēties pie mājas, jo mammītei jau ir 93 gadi un man vienmēr ir jābūt blakus.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva