– Vārdu man iedeva tēta mamma, mana vecmamma, jo viņai nepatika tēta izvēlētais – Aļesja, – sava vārda vēsturi atklāj ŽANNA PĒRKONE. – Agrāk mans vārds nebija iekļauts kalendārā, tad svinēšana notika 22. maijā – visu neparasto un kalendārā neiekļauto vārdu dienā.
Esmu dzimusi Baltkrievijā, Brestas apgabalā, pilsētiņā Žabinka, taču tur nodzīvoju tikai 5 gadus un maz ko atceros. Piecu gadu vecumā kopā ar mammu atbraucu dzīvot uz Latviju. Mamma pati ir no Lauteres. Kad jautāju, kā viņa nonākusi Baltkrievijā, mamma atbildēja, ka braukājusi ciemos pie radiem un tur sapazinusies ar manu tēti. Kad atbraucām uz Latviju, dzīvojām Sauleskalnā, gāju tur dārziņā… Bija ļoti grūti, jo nezināju latviešu valodu. Gāja visādi, pirmajā dienā pat aizmuku no dārziņa. Skolas gaitas sāku Bērzaunes skolā – tajā mācījos 3 gadus. Astoņu gadu vecumā kļuvu par vecāko māsu savai mīļajai māsiņai un biju par to lepna. Tad pārcēlāmies uz dzīvi Biksērē, un es pārgāju uz Cesvaines vidusskolu, kas tajā laikā atradās pilī. Bija gan jauni draugi, gan jaunas likstas, jo nebija viegli sākt atkal kaut ko no jauna, it sevišķi bērnam. Biju ļoti kautrīga, sadraudzēties ar svešiem bija pagrūti, taču baltkrievu temperaments nekur nepazuda: ja vajadzēja sevi vai kādu aizstāvēt, tad sargieties! Tāpēc bieži skolā mani saukāja par Žannu d'Arku. Pēc Cesvaines vidusskolas absolvēšanas devos studēt uz Daugavpils „Saules skolu". Mācījos par modes dizaineri, jo esmu cilvēks ar māksliniecisku dvēseli, taču skolu nepabeidzu. Mums ar vīru Aigaru pieteicās meitiņa. Tas bija skaists mirklis mūsu mūžā, atdevu visu sevi meitiņai. Par skolu pat nedomāju, jo esmu no tām mammām, kas nevar studiju dēļ atstāt savu bērnu. Pēc sešiem gadiem pieteicās arī otra meitiņa.
Mans vaļasprieks kādu laiku bija bērnu teātra pulciņa vadīšana. Arī pati spēlēju teātrī, ja mani paaicina. Man patīk arī dziedāt. Esmu piedalījusies pasākumā „Dziesma Sarkaņos", kur vairākas reizes esmu ieguvusi skatītāju simpātijas balvu. Tagad ar meitiņām Megiju un Keitu apmeklējam folkloras nodarbības.
Interesē viss, kas saistīts ar floristiku, ar dekorāciju veidošanu. Labprāt vadu pasākumus, īpaši bērniem dzimšanas dienas ballītes, jo man tas ļoti patīk -iejusties citā tēlā un redzēt, kā bērniem spīd actiņas un sejā parādās plats smaids. Uz jautājumu, kur smeļos spēku, pat tā uzreiz nemācēšu atbildēt. Zinu tikai to: kad kļūst grūti, kad gribas nolaist rokas, padomāju, ka man ir divas burvīgas meitiņas, jauks vīrs, kas mani mīl, jumts virs galvas. Ko vēl var vēlēties?
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva