– Ko nozīmē saulgrieži un Jāņi, tā īsti esmu sapratusi tikai beidzamajos gados un arī to, ka sensenajām tradīcijām ir jānāk atpakaļ, – uzskata LĪGA KUBA.
– Šis laiks ir paredzēts, lai cilvēks būtu saskaņā ar dabu – staigātu pa pļavu, lasītu zāļu tējas, ietu mežā, peldētos rasā. Mums, piemēram, izveidojusies pašiem sava tradīcija – pirms Jāņiem iet ziedu vannā. Viss sākās ar to, ka vienos Jāņos tā lija, ka par ugunskuru nemaz nebija ko domāt, bet mazmeitiņas tik ļoti bija gaidījušas svētkus. Tad kaut kā galvā iešāvās ašā ideja. „Ģērbieties," uzsaucu meitenēm, „iesim lasīt puķes!" Salasījām veselu klēpi, sākot ar pļavas puķītēm un beidzot ar jasmīnziediem, un pēc tam taisījām karstu ziedu vannu… Katrā ziņā gatavošanās svētkiem nevar pārvērsties par vienu vienīgu rosīšanos pie katliem. Mēs esam tik tālu no tā visa aizgājuši, ka aizmirstam par saskari ar dabu un enerģiju, ko no tās saņemam. Tāpēc mēs pirmsskolas grupiņā šajā pirmssvētku laikā radinām bērnus staigāt plikām kājiņām, pinam vainagus, rīt kursim uguntiņu, ejam rotaļās utt., lai viņi izjūt svētku tuvošanos.
Tradīcijas Līga cenšas ievērot arī savā ģimenē, un prieks, ka visi trīs dēli tās pārņēmuši. – Man patīk, ka bērniem, neraugoties uz to, ka visi jau savā dzīvē, ir vēlme pulcēties kopā. Ziemassvētki vispār citādi nav iedomājami, kā tikai visiem kopā, jo katru gadu jau kopš vecākā dēla piedzimšanas pie mums ciemos nāk Ziemassvētku vecītis. Un arī Lieldienu zaķis tiek gaidīts, – stāsta Līga, un šķiet, ka šī kopā turēšanās ir arī stiprs kuplās ģimenes stūrakmens.
Līga nāk no Pierīgas – no Mārupes. – Vīrs Ēriks ir no šīs puses, un tad, kad piedzima pirmais dēls – Krists, atnācām uz viņa dzimto pusi. Te piedzima Matīss un pastarītis Eduards. Mums ir jau kupls pulciņš mazbērniņu – Kristiņa, Patrīcija, Emīls, Roberts Klāvs, tūlīt būs vēl viens. Esam iejutušies savos Ozolkalnos, kur vietas pietiek visiem, kad atbrauc. Šķiet, arī vietējie mani ir pieņēmuši, lai gan pieaugušos es diez kā nepazīstu – bērnus, tos gan, jo man jau visa dzīve ar bērniem, viņi visi kaut kādā veidā ir bijuši saskarē ar mani – gan pirmsskolā, gan dejojot, gan dziedot, bet kad izaug… kas viņus vairs var pazīt. Cesvaines bērnudārzā, piemēram, man dejo visi no divu gadu vecuma, arī 1.-2. klases bērni, savukārt Sarkaņu pamatskolā deju nodarbības apmeklē visi skolēni līdz 4. klasei un kāds pat ilgāk. Man labāk patīk strādāt ar mazajiem bērniem – viņi ir atvērtāki, lielos ir grūti saprast – jāteic: es viņus savā ziņā pat negribu saprast, jo daudz kas man viņu uztverē nav pieņemams, – spriež Līga.
Kad iejautājos, kur Līga pati smeļas šo saskaņu ar sevi, viņa atsmej, ka tas neesot grūti: – Man patīk adīt, eju uz satekas jogu, zīmēju, nodarbojos ar rokdarbiem, ravēju dārzu – man ir, kur atpūsties un sakārtot domas.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto