– Mans vārds nāk no Spānijas, un esmu lasījusi, ka tulkojumā tas nozīmē „aita". Cik zinu, aitas šajā valstī ir svēti dzīvnieki, – sava vārda skaidrojumu stāsta INESE PODIŅA.
– Man savs vārds šķiet ļoti jauks un skaists, un tas man patīk. Ineses parasti ir krietnas saimnieces, kas prot ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu, māk izveidot pamatu zem kājām. Labi iepazīst cilvēkus, pirms izvēlas viņus par draugiem, taču izvēlētie draugi ir uz mūžu. Inese ir uzticīga, gādīga, necieš melus un gļēvulību, izpalīdzīga un iejūtīga. Kāpēc vecāki man izvēlējās tieši šo vārdu? Laikam jau pamatā bija tas, ka manas vecākās māsas ir Iveta un Ineta. Tad nu trejmeitiņu vārdu labskanībai esmu Inese. Pavisam ģimenē esam četri: brālis – visvecākais, es – visjaunākā.
Mana dzimtā puse ir Jaunjelgavas novads, Sunākstes pagasts. Joprojām bieži uz turieni braucu, jo tur dzīvo mani radi un atrodas mūsu dzimtas kapi. Sunākstē beidzu 1. klasi, pēc tam mācījos Viesītes astoņgadīgajā skolā. 1988. gadā absolvēju Bebrenes sovhoztehnikumu. Ieguvu veterinārā feldšera izglītību. Neticēsit –
visās skolās mācījos krievu valodā, bet, uzsākot darba gaitas, tas man nemaz netraucēja. Mamma mums, bērniem, iemācīja visus darbus, gan rokdarbus, gan smagos lauku darbus: govis slaukt, aitas cirpt, ar izkapti sienu pļaut un zārdus kraut. Bērnībā bija jāstrādā daudz. Visi darbi bija jāpadara kārtīgi, tā pa roku galam nederēja.
1988. gadā sāku strādāt kolhozā „Līdums" par mākslīgās apsēklošanas tehniķi. Turpinu šo darbu darīt joprojām. Esmu arī lauksaimniecības konsultante Mētrienas pagastā. Arī pašiem ir sava saimniecība. Mana mazā ģimenīte – meita Lolita un vīrs Artis – ir mans vislielākais atbalsts un stiprā aizmugure. Spēkus smeļos savās mājās „Liepsalas", kur mani vienmēr sagaida mājas sargi: Ašais, Rufa un Bogarts un krietns pulciņš atrastu un izārstētu minku. Savas mājas nevaru iedomāties bez ziedošajām puķudobēm, bišu sanoņas un raibaļām ganībās.
Kad ierunājamies par dzīves piepildījumu un sapņiem, Inese atzīstas, ka maziņa viņa ļoti gribējusi mācīties mūzikas skolā: – Diemžēl man tādas iespējas nebija. Taču šo manu lielo sapni par mūziku ir piepildījusi meita Lolita. Viņa beidza Madonas mūzikas skolu, spēlē klavieres, ģitāru, raksta dziesmas, studē mūzikas pedagoģiju. Vēl ir daži sapņi, bet tos es paturēšu noslēpumā, jo saka, ka tad tie nepiepildoties. Lai arī darbs dzen darbu, brīvajā laikā paspēju vēl spēlēt pašdarbnieku teātrī. Mans dzīves moto ir: nekad nesaki „nekad", aizķer sapni caur saules staru un saki sev – es visu, visu varu, es eju, mēģinu un daru! To vēlu arī visām savām vārdamāsām!
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva