– Mana dzimtā puse ir Kalsnava. Šeit dzīvojuši mani senči gan no mammas, gan tēva puses, – stāsta ILONA VAGOLIŅA.
– Ģimenē esmu vecākais bērns, man vēl ir brālis un māsa. Bērnību līdz 8 gadu vecumam pavadīju kopā ar vecākiem un vecmammu, manuprāt, ļoti jaukā, kaut jau tolaik nedaudz nomaļā vietā netālu no Virskas. Bērnības laiks un šī vieta man saistās ar dažādām brīnišķīgām atmiņām. Vēl tagad atceros tikko no krāsns izvilktas maizes smaržu un garšu. Vecmamma bija liela adītāja. Liels brīnums man kā bērnam bija dzijas krāsošanas process. Kad to izņēma no lielā krāsojamā katla, acis vai žilba no toņu daudzveidības.
Pirmos skolas gadus mācījos Jaunkalsnavas astoņgadīgajā skolā. Vēlāk vecāki atrada darbu Pļaviņās, un mēs pārcēlāmies dzīvot netālu no Pļaviņām, skaistā vietā Daugavas krastā (tur vēl joprojām dzīvo mani vecāki). Tā kā negribēju mācību gada vidū mainīt skolu, kādu laiku paliku dzīvot pie vecmammas un tikai brīvdienās braucu pie vecākiem. Atceros, ka pavasarī, dubļu laikā, ceļi bija neizbraucami. Autobuss posmā Jāņukalns-Virska nekursēja, un mēs, bērni, draudzīgā pulciņā mērojām ceļu no Jāņukalna – apmēram 6 km katru dienu…
Mācības turpināju Pļaviņu vidusskolā. Salīdzinot ar mazo, jauko Kalsnavas skoliņu, kur jutāmies kā viena saime, man tā šķita milzīga, bet pamazām pieradu. Pēc vidusskolas iestājos Daugavpils pedagoģiskā institūta Bioloģijas fakultātē. Tolaik bija grūti izvēlēties starp pedagoģiju un veterināriju. Skolotāju ietekmē izvēlējos pirmo un nenožēloju. Tā mani atveda atpakaļ uz Kalsnavu, kur nostrādāju 16 gadu. Neatklāšu neko jaunu, ja, atskatoties uz šo laiku, teikšu, ka skolotāja darbs ir grūts, bet skaists. Dažādu iemeslu dēļ no šī darba gan aizgāju, bet joprojām man gandarījumu sagādā darbs ar cilvēkiem. Beidzu sociālā darba un pedagoģijas augstskolu „Attīstība". Vairākus gadus strādāju par sociālo darbinieci Kalsnavā, pēc tam Jēkabpilī. Nu jau trešo gadu esmu sekretāre Kalsnavas pagasta pārvaldē. Tas gan ir darbs vairāk ar dokumentiem, nekā ar cilvēkiem, bet katrā darbā iespējams rast piepildījumu.
Esam izaudzinājuši divus bērnus. Meita beidza LU un strādāja manā mīļākajā – Dabas – muzejā par sabiedrisko attiecību speciālisti, bet nu jau otro mēnesi kopā ar vīru ir Vācijā. Dēls beidza Jēkabpils Valsts ģimnāziju un strādā Anglijā.
Prieku un spēku dod grāmatās lasītās atziņas. Esmu sapratusi, ka īstajā laikā pie manis nokļūst īstā grāmata ar tieši tajā brīdī man svarīgām atziņām. Pašlaik lasu R. Bērnas „The secret" un mācos būt savu domu pavēlniece. Joprojām patīk fiziskās aktivitātes – peldēšana, slēpošana u. c. Kopš sevi atceros, esmu dziedājusi koros, ansambļos un vienkārši tāpat, sava prieka pēc. Šobrīd dziedu sieviešu vokālajā ansamblī „Vīzija". Ļoti patīk strādāt dārzā, izaudzēt kādu brīnumu, kas priecē pašu un citus.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto