– Par manu mūžu jau veselu romānu varētu sarakstīt, tik daudz tajā piedzīvots un pārdzīvots, – atzīst vestēniete ELZA LOSĀNE, kam, izrādās, novembrī apritēs apaļi 90, taču no skata to pateikt nevar, vien tas, ka ķeģītis drošumam pie rokas – enerģiska un rosīga, viņa rāda mums sakopto mājas apkārtni (no kurienes paveras brīnišķīgs skats uz Kālu), kur starp citām rudens puķēm uzplaukusi arī tumši sarkana roze…
– Vestienā atgriezos 1993. gadā. Šeit, „Viesturos", kas ir Vācijā dzīvojošo latviešu Ebdenu īpašums, saimniekoju jau 15. gadu. Cik nu ir manos spēkos, apkopju mājas apkārtni, rūpējos par puķēm – pujeņu vien man ir 12 krūmu, un kas tas par brīnišķu skatu, kad tās saplaukst, – ar tādu vieglumu balsī stāsta sirmā kundze, ka liekas – tas tāds sīkums viņas gados vien ir. Kad izsakām apbrīnu, viņa nosaka, ka kādreiz gan bijusi stipra – varējusi vīriem līdzi turēt, viena pati sagūstījusi no fermas izbēgušu septiņgadīgu bulli, tik liela bijusi atbildība pret uzticētajiem pienākumiem. Bet to dzīvē bijis daudz un dažādi – strādājusi gan par pavāri, gan lopkopēju, beidzamajos gados – „Spilvas" konservu cehā. Nostrādājusi līdz pat 70 gadu vecumam, un nav vairījusies ne no viena darba. Mūžs bijis dažādiem pagriezieniem pilns. Pirmais vīrs aizgājis pie mežabrāļiem, un viņa palikusi viena ar meitiņu. Sākušās dažādas represijas, bijis pat jāaiziet no pavāres darba toreizējā Vestienas mehanizācijas skolā. – Vienkārši atnāca un pateica: viss – vairs šajā darbā nestrādāsi. Re, kur tev ir vietniece. Un lika man stāstīt, kas tajā zupas katlā pusdienām vārās. Uz to es atbildēju: ja jau neesmu uzticama, tad skatieties paši, kas tajā katlā! Meklēju darbu citur, jo iztikt abām ar meitiņu vajadzēja, – atceras Elzas kundze un piebilst, ka represijas sekojušas arī vēlāk, bet viņas balss galīgi aizlūst, stāstot par izsūtīšanu. – No pagasta tika paziņots, ka jābrauc šķūtīs, it kā karaspēka pārvešanai uz Madonu, un, tā kā mani vecāki bija slimi, aizsūtīja mani, bet īstenībā…
Elzas kundzes acīs sariešas asaras, atceroties tos traģiskos skatus, kad cilvēki, neraugoties uz to, vai tie bija bērni vai sirmgalvji, tika izrauti no mājām un ierastās vides.
– Vēlāk apprecējos otrreiz un devos līdzi vīram darba gaitās. Visādi pa dzīvi gāja. Piedzima vēl trīs meitas, no vīra aizgāju, jo viņš pārlieku aizrāvās ar alkoholu. Viegli nebija, bet esmu tam visam tikusi pāri. Man ir 9 mazbērni un 7 mazmazbērni. Kādreiz savam priekam kaut ko uzrakstu. Ir man te vesela dzejoļu grāmatiņa. Ilgi gan slēpu no bērniem, ka rakstu, jo likās, ko nu es ar savu 6 klašu izglītību… Visus šos gadus darbojos Vestienas luterāņu draudzē – esmu iesaistījusies diakonijas darbā, un arī šodien, tūlīt pēc šīs mūsu sarunas, dosimies pie pagasta vecajiem cilvēkiem. Viņi tik ļoti mūs gaida, – jau šķiroties nosaka enerģiskā kundze.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto