– Re, kā snieg. Lido baltas sniega pārslas. Vējš tās sagriež vērpetē, un tās ļoti ātri aizlido. Man šķiet, ka tā aizskrien gan manas dienas, gan mani gadi. Vēl labs sprīdis līdz tam maģiskajam, kad varētu svinēt to jubileju, – raugoties pa logu, aizdomājas varakļāniete LIDIJA JOSTSONE.
– Mans tētis nāk no baltvāciešiem, mamma – no poļiem. Gadu garumā esam kļuvuši par latviešiem. Līdz pat skolas vecumam mūsu ģimene dzīvoja un strādāja Iršos.
Jau 1. klasē zināju, ka būšu skolotāja. Un tā nostrādāju 47 gadus – gan par latviešu valodas, arī mājturības skolotāju, gan pionieru vadītāju, gan direktori.
Pirmie darba gadi sākās Sēlijā – Aknīkstes rajona Elkšņos. Bija gan skaisti mirkļi, gan grūti, kā jau katrā darbā. Nekad nenožēloju savu izvēli. Pēckara mācības vairākumam bija smagas. Nepietika ne grāmatu, ne rakstāmpiederumu. Atceros, ka uz visu klasi bija tikai divas gramatikas grāmatas. Tad tās ceļoja no kaimiņa pie kaimiņa. Vēlāk pārcēlos uz Varakļāniem un beidzamos gadus strādāju toreizējā Varakļānu internātskolā. Prātā nāk tas gads, kad vēl strādāju skolā. Nopirku diviem skolēniem apavus un vienai mātei samaksāju par komunālajiem pakalpojumiem. Domāju, cik ilgi tā ies. Sāku meklēt humāno palīdzību. Desmit gadu garumā to saņemu no vairākām organizācijām un valstīm.
Gadi joņo. Jau paliek 46 gadi, kopš esmu varakļāniete. Pēc vīra aiziešanas mūžībā es paliku pilnīgi viena. Audžudēls Jānis šobrīd dzīvo un strādā Gruzijā. Mazmeitas izaugušas. Man jau ir mazmazmeitiņa Līva, kam pusotrs gadiņš. Varbūt vajadzēja doties uz Rīgu, jo mani radi ceturtajā paaudzē ir rīdzinieki. Aizkavējos. Nenožēloju, jo man apkārt ir tik daudz labu cilvēku, kaimiņu un draugu. Paldies par atsaucību saku gan mūsu novada domei, gan sociālajiem darbiniekiem, gan pensionāru padomei, kuras priekšniece esmu jau 10 gadu.
– Kā svinēšu savu vārdadienu? – pārjautā Lidijas kundze. – Strādāšu, jo trešdienas mums Varakļānos ir humānās palīdzības izsniegšanas dienas. Vakarā gan klāšu savām draudzenēm svētku galdu. Atcerēšos vecākus. Man vārdu ir izvēlējies tētis. Palikusi atmiņā pagājusī dzimšanas diena. Kad vēlu vakarā iebraucu no Rīgas, nevarēju tikt savā dzīvoklī, jo manas durvis bija noklātas ar ziediem. Pārsteigums un pateicība no cilvēkiem. Varakļānos ir daudz labu, sirsnīgu cilvēku. Lai viņiem veicas!
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva