– Būtu dzemdību nams bijis mūsu pilsētiņā, varētu teikt, ka esmu piedzimusi un uzaugusi Lubānā, citādi – sanāk melot. Vidusskolas laikā gan vēlme izglītoties bija mani aizvilinājusi uz Valmieras pusi, taču man labāk patika Lubānas puiši, – ar smaidu atzīst ANITA DZENE.
– Esmu priecīga, ka dzīvoju tur, kur esmu. Citi saka: jums tur Lubānā nekā nav. Bedre. Bet kā mums nav? Ir kino, rāda teātra izrādes, kursē sabiedriskais transports. Gribi slēpot? Izej no mājas, uzkāp uz slēpēm un slēpo. Gribi sēnes, ogas? Ņem grozu un ej tik pakaļ. Gribi slow-food (tas, latviski runājot, ir tas, ko Mārtiņš Rītiņš pērk par milzu naudu), drusku gan jāpasvīst, bet no rīta naktskreklā aizej, saplūc un ēd nost… Nu labi, nav milzīgu veikalu. Bet vai ar tiem nepietiek reizi gadā, kad var ekskursijas pēc turp aizbraukt? Un ir jau jautājums – vai mums to visu vajag un tik lielos apjomos?
Lai gan man skolas laikā padevās humanitārās zinības un es cītīgi mācījos valodas ar mērķi kādreiz kļūt par tulkotāju, tomēr dzīve teica „nē" un iesvieda naudas un skaitļu pasaulē. Strādāt sāku, kad man pat vēl nebija 18. Vispirms biju pedagoģe ekonomikas un matemātikas zinībās, kad mācījos kopā ar skolēniem, vienlaicīgi studējot Latvijas Universitātes Rīgas Humanitārajā institūtā vadības zinības. Tad tiku par uzskaites grāmatvedi, pēc četriem gadiem līdz dēliņa piedzimšanai strādāju Madonas Lauku konsultāciju birojā, kas bija manas dzīves svarīgākā un labākā „universitāte". Pirms pieciem gadiem izveidoju savu grāmatvedības uzņēmumu, kas pašlaik ir mans papildu ieņēmumu avots pamatdarbam par grāmatvedi SIA „Holzwerke Lubāna". Darbā esmu prasīga gan pret sevi, gan citiem, bet citādāk jau nevar strādāt manā profesijā.
Prasībās pret dzīvi gan esmu pieticīga – nemeklēju laimi tur, kur manis nav. Tāda ir arī mana filozofija – saskatīt skaisto mazajos prieciņos, ikdienas sīkumos: vīra atzinīgajā skatienā, bērnu smieklos, pirmajā pavasarīgajā saulesstarā, laimīgā nogurumā pēc kādas svaigā gaisā veiktas fiziskās aktivitātes, prast novērtēt to, ka visi tuvie ir veseli, ka ir darbs, ka ir pajumte, mīlestība. Man taču ir tik daudz dots! Manuprāt, ir tikai divi varianti, kā raudzīties uz dzīvi – ar labu vai ar ļaunu. Es skatos no labās puses.
Vārdadienas rītā mamma atsūtīja īsziņu. Es viņai aizrakstīju pretī, ka bērnībā man savs vārds – Anita – likās par spēcīgu, par skarbu. Taču tagad – tas ir tieši laikā. Cik jau nu pazīstu no visām (kā dzirdēju pa radio – viņu pavisam ir 10 081) Anitām – viņas ir sievišķīgas, taču stipra rakstura un darbīgas sievietes. Arī es sev piedēvēju šīs rakstura īpašības, kas man šķiet ļoti vērtīgas, lai izdzīvotu. Paldies vecākiem, kas man tās deva!
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva