Domājams, tikai retajam šovasar palika nepamanīti krāšņie apstādījumi un jaunizveidotās puķu dobes Madonas pilsētā. Arī laikraksta „Stars" redakcijas darbinieki ne reizi vien no iedzīvotājiem ar pozitīvu pieskaņu dzirdēja teikumu – „var redzēt, ka pilsētā ir jauna dārzniece…". Jāpalabo, ka lielā mērā tas ir ainavu arhitektes AGNESES SILUPAS nopelns, kā arī īpašumu uzturēšanas dienesta čaklās darbinieku komandas kopdarbs, lai Madona kļūtu vēl skaistāka.
Arī Agnese Silupa skaidro, ka ainavu arhitekts nav gluži tā pati profesija, kas dārznieks: – Ainavu arhitekts nodarbojas ar dažāda mēroga ainavu projektēšanu – gan pilsētvides, lauku teritoriju, gan privātās telpas plānošanu, izpēti, labiekārtojuma kompozicionāliem, funkcionāliem risinājumiem, apstādījumu veidošanu, saglabāšanu utt. Labākā kombinācija, kas pilsētā var būt, ir, kad roku rokā strādā ainavu arhitekts un dārznieks. Ainavu arhitekts redz pilsētvidi kopumā, bet dārznieks pievērš uzmanību detaļām, viņš zina, kā profesionāli kopt, formēt apstādījumus, viņa kompetencē ir izvērtēt stādījumu stāvokli un to, kādus augu mēslošanas un aizsardzības līdzekļus izmantot konkrētajā situācijā. Dārznieks ir cilvēks, ar kuru vajadzības gadījumā var apspriest izvēlēto augu sortimentu. Bet abiem ir jāsadarbojas, jāuztur dialogs, lai radītu kaut ko skaistu.
– Vai ainavu arhitekta profesija jau skolas laikā bija mērķtiecīga izvēle?
– Jā, tas bija apzināts lēmums, gribējās savu nākotni saistīt ar kaut ko radošu. Jāteic paldies Aijai Kaškurei, kas iedvesmoja doties tieši šajā virzienā, ar savu entuziasmu, mīlestību pret kokiem, apstādījumiem, vidi un ainavu arhitekta profesiju.
– Un kā tu nokļuvi tieši Madonā?
– Madonā strādāju kopš 2013. gada nogales. Gluži štata darbiniece neesmu, strādāju uz līguma pamata kā piesaistītā speciāliste – ainavu arhitekte.
Pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē strādāju – praktizējos savā specialitātē Rīgā un tālāko nākotni saistīju ar galvaspilsētu. Taču apstākļu sakritība mani atveda atpakaļ uz dzimto Madonu. Tā zīmīgi, ka vēl studiju laikos biju domājusi, ka nekad neietu strādāt pašvaldībā. Redz, kā tiek piespēlēti izaicinājumi, kas savulaik diez vai raisītu interesi.
– Bet ar savu izvēli esi apmierināta?
– Man patīk strādāt šajā profesijā, ainavu arhitekta darbs ir savā ziņā radošs, bet nebūt ne vienkāršs. Tas sevī ietver arī inženiertehnisko domāšanu, spēju saskatīt lietas ilgtermiņā. Savukārt Madona kā pilsēta man vienmēr ir patikusi, un es redzu, ko pilsētvidē varētu papildināt, kādas idejas vēl īstenot. Liela nozīme ir tam, ka pilsēta tiek uzturēta sakopta. Par to, lai zāle būtu nopļauta, ielas notīrītas, pilsētā izvietotās atkritumu urnas iztīrītas, apstādījumi izravēti utt., rūpējas īpašumu uzturēšanas nodaļas darbinieki, kaut ikdienā mēs varbūt pat nepamanām viņu rosīšanos.
Madonā ir vērojama izaugsme un attīstība, bet ir arī lietas, pie kurām vēl jāstrādā. Un arī cilvēki kļūst arvien prasīgāki pret to, kas nepieciešams ārtelpā.
– Tomēr, pateicoties tieši tev, šovasar mūs pārsteidza neredzēti krāsu un ziedu salikumi – tas bija tavs domu lidojums?
– Jā, astoņas jaunprojektētās dobes, stādījumi ap liepiņām Blaumaņa ielā, kā arī stacionāro podu kompozicionālais salikums ir mans domu lidojums, skicētās idejas, sortimenta izvēle. Jutu, ka iedzīvotāji ir sailgojušies pēc pārmaiņām. Savu ideju par dobju skaita palielināšanu izklāstīju Andrejam Ceļapīteram un Guntim Ķeverim, viņi akceptēja izvēlētās vietas. Tālākais process ir ainavu arhitekta kompetencē, bet dobju uzfrēzēšana un apstādījumu kopšana – uzturēšanas dienesta ziņā.
Vasaras puķu stādījumiem, kas pilsētas iedzīvotājus priecējuši gadu no gada (Saieta laukumā, stādījumi pie 1. vidusskolas, sporta centra, R. Blaumaņa un J. Zābera pieminekļa u. c.) sortimentu tika izvēlējusies dārzniece Gita Lutce. Dažas no dobēm pēc saviem ieskatiem vienkārši papildināju ar kādiem akcentiem krāsu dažādībai.
Tagad, rudenī, jau drīz ķeršos klāt pie skicēm jaunajai sezonai. Skiču variācijās izspēlēšu, kā konkrētā dobe varētu izskatīties nākamajā gadā. Ir būtiskas lietas, kas jāņem vērā, – raksts, krāsu salikumi, sortiments. Visu jācenšas darīt tā, lai efekts būtu maksimāli ilgs, lai ziedi priecētu visu vasaru vai arī viens zieds nomainītu otru, lai nezustu krāšņums. Tas ir interesants un aizraujošs process. Bet, no otras puses, nekad nevar paredzēt, kāda būs nākamā vasara un kā „uzvedīsies" konkrētā puķu šķirne. Lietainā vasarā jārēķinās ar to, ka ziedi karstummīļi tik ātri neizplauks, savukārt karstai vasarai jāparedz sausumizturīgāks sortiments. Jāplāno, arī, ko darīt ar neizziedējušām puķēm, ar ko aizvietot izzagtos augus…
– Jā, kamēr vieni skaistumu novērtē, otri to cenšas iznīdēt.
– Sabiedrībai ir jāaug savā domāšanā. Vienmēr uzsveru, ka cilvēks veido vidi, bet arī vide veido cilvēku. Jo sakoptāka būs apkārtne, jo patīkamāk būs tajā uzturēties un varbūt mazāk iedomāsies kaut ko zagt vai izdemolēt. Bet tas ir arīdzan audzināšanas un sabiedrības kopējās attieksmes jautājums. Ja mēs pieiesim ar principu, ka tālāk par savu slieksni es varu atļauties demolēt un piesārņot, pēc tam gausties par paša radīto kaitējumu, no tā vide apkārt nekļūs estētiskāka. Ir žēl, ka situācijā, kad vieni dara, otri lauž, bet trešajiem jāpiecieš, ka labiekārtotais pat funkcionāli vairs nav izmantojams. Tāpēc arī mēs, ja redzam, ka mūsu – visu madoniešu – pilsētvide tiek degradēta, esam līdzatbildīgi, un mūsu pienākums ir aizrādīt, pamācīt vai griezties attiecīgajās instancēs.
– Madona neapšaubāmi ir zaļa un dabiska pilsēta. Kādu to redzi speciālista acīm?
– Varētu sacīt, ka Madonas kopaina ir laba. Varbūt tas ir mazliet subjektīvs viedoklis, jo esmu dzimusi, augusi šeit. Studiju gados te jutos kā viesis, kad uz visu var paskatīties no malas, šobrīd raugos kā no citas dimensijas. Kad esi iesaistītā persona, kas tiešā veidā veido vidi, ir pavisam cits skatījums. Varbūt pēc pāris gadiem spēšu uz to paraudzīties mierīgāk, bet tagad koncentrējos uz to, kas vēl būtu darāms, kā Madonu padarīt skaistāku, labiekārtotāku, lai pilsētas iedzīvotājiem būtu patīkami šeit uzturēties. Visu laiku par to jūtos līdzatbildīga, par katru stūrīti. Katrreiz, kad dodos cauri pilsētai, turu acis vaļā, ik dienu apsekoju apstādījumus.
Taču par lielajiem kokaugu un ielu stādījumiem jāteic, ka ne viss ir tik skaisti, kā gribētos. Lielākā daļa liepu ir sasniegušas savu optimālo mūžu, daudzām novērojama trupe vai pat tukši stumbri. Koki ir kļuvuši ne tikai neestētiski, bet arī bīstami. Ir jādomā, kā ielu apstādījumus nākotnē atjaunot, ieviešot arī sugu dažādību – liepa nav vienīgais kokaugs, kas piemērots pilsētvides ielmalu stādījumiem.
Arī Mīlestības graviņā jādomā par jaunu kokaugu stādīšanu. Tā vēl ir gana krāšņa, bet pēc dažiem gadiem būs tukša, jo atsevišķi koki ir novecojuši vai ar slimības pazīmēm, tātad stādījumi jāatjauno. Šobrīd redzam, ka koks tur ir un vēl turas, bet mēs jau nepieejam tuvumā, nepaskatāmies, kas ar to notiek. Tāpēc šādos jautājumos iedzīvotājiem nevajadzētu arī „ķerties" ap katru koka stumbru, esot zaļiem savā pārliecībā, jo ir jāredz koka reālais stāvoklis.
Jāuzsver, ka darbs pie kokaugu stādījumu kopšanas ir liels un vienā sezonā to paveikt nevar. Vienā sezonā efektu varam iegūt tikai ar vasaras puķu vai ziemciešu stādījumiem. Tas tika realizēts šovasar. Cilvēkam ir nepieciešams košums dvēselei, un Madonas iedzīvotāji to bija pelnījuši. Puķes ir tās, kas priecē pavasarī, vasarā. Savukārt zaļie stādījumi ir ilgtermiņa projekts, bet tas veido pamatu, zaļumu, telpas lielo struktūru. Tas gan darbā ir grūtākais – iestādi mazu stādiņu un tev jāzina, kā tas izskatīsies pēc gadiem.
– Kādas ir idejas par darāmajiem darbiem uz priekšdienām?
– Šogad daudz ir izdarīts, ļoti ceru, ka tā nebūs vienreizēja kampaņa, bet gan iesim tālāk, attīstīsim vēl vairāk. Pietiktu katru gadu sakārtot kādu stūrīti, lai nonāktu līdz sakoptai videi. Tas, protams, ir pakārtots finansējumam, bet, ja reiz ir idejas, tad tikai jādarbojas.
Ceru, ka ar laiku Madonā attīstīsies tas, kas notiek Rīgā, – pagalmu renesanse. Jāteic, ka Lielās talkas ietvaros arī Madonā tika labiekārtots Gaujas ielas iekšpagalmu kvartāls ar pašu māju iedzīvotāju iesaistīšanos. Bet šāda tipa rosība varētu attīstīties vēl vairāk. Esmu gatava sadarboties ar iedzīvotājiem, lai tiktu iekārtoti dzīvojamo māju iekšpagalmi. Gribētu arī skvērus redzēt labiekārtotākus, attīstīt atpūtas vietas ar labiekārtotiem elementiem, turpināt ierīkot apstādījumus.
Viena no manām iecerēm ir nākamgad veidot pilsētā jaunas ziemciešu jeb daudzgadīgo lakstaugu dobes. Tādēļ gribu aicināt ikvienu Madonas iedzīvotāju iesaistīties sortimenta papildināšanā, no savas puses ziedojot stādus. Bieži vien ir tā, ka dārziņā vietas jau par maz, jo daudzgadīgās puķes ar gadiem aizņēmušas arvien lielāku iekoptās dobes platību. Lai nerastos situācija, ka stādi jāizmet komposta kaudzē, domāju, ikviens priecāsies savu loloto (bet par lieku kļuvušo) ziemciešu stādu ieraudzīt pilsētas apstādījumos. Vēlos līdz ziemciešu veģetācijas perioda beigām, līdz vēlam rudenim, apzināt ziedoto stādu daudzumu un šķirnes, lai, projektējot jaunās ziemciešu dobes, zinātu, ar ko rēķināties. Būtu vēlams, lai ziedotie stādi no saimniekiem uz īpašumu uzturēšanas nodaļu (kontakttālrunis 25404224) atceļotu nākamās vasaras sezonas sākumā. Kā arī vēlreiz paldies tiem iedzīvotājiem, kas savus stādus jau ziedojuši pilsētas apzaļumošanai.
– Sevi tik daudz velti darbam, taču – kā atpūties? No skolas laikiem zinu, ka tuvas ir tautiskās dejas, varbūt turpini dejot?
– Šis ir pirmais pārtraukums 18 gadu laikā, kad nedejoju tautiskās dejas. Arī studiju laikā dejoju, bet pēc pēdējiem Dziesmu un Deju svētkiem nolēmu pamainīt pozīcijas no skatuves uz skatītāju rindām. Tomēr ir doma kaut kad tautiskās dejas atsākt.
Ārpus darba, nedēļas nogalē, cenšos rast laiku, lai apmeklētu kādu kultūras pasākumu Rīgā vai Madonā. Šovasar divas reizes sanāca aizbraukt arī uz Kurzemes pusi, lai apskatītu citās pilsētās notiekošo, izstaigātu tūrisma maršrutus, kuros vēl neesmu pabijusi. Pozitīvi, ka līdztekus atpūtai tādējādi prātā reizēm iešaujas jaunas idejas darbam, kuras attīstīt un veidot.
Autore: LAURA KOVTUNA
AGRA VECKALNIŅA foto