Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītāja izraudzīšanās process bija viens no saistošākajiem pagājušā gada notikumiem. Tajā netrūka nedz drāmas, nedz sazvērestības teoriju, nedz sabiedriskās aktivitātes. Šobrīd kaislības ir norimušas, un jau nepilnus piecus mēnešus pārvaldes vadītājs EDGARS LĀCIS pilda savus pienākumus.
– Esmu dzimis madonietis, arī vidējo izglītību ieguvu Madonā. Pēc vidusskolas absolvēšanas devos uz Rīgu, kur mācījos par inženieri. Studējot pēdējos kursos, mani uzrunāja padomju saimniecības „Gaiziņš" direktors Artūrs Malta, kas tolaik komplektēja jaunos speciālistus, līdz ar to arī mana pirmā prakses vieta 1981. gadā bija Bērzaunē. Šī vieta mani saistīja, jo līdzās bija arī dzimtā Madona, un arī daudzi skolasbiedri bija bērzaunieši, arī kolektīvs bija jauns, līdz ar to 1983. gadā izlēmu nākt uz „Gaiziņu" strādāt par inženieri. Sākoties juku laikiem, pārgāju strādāt uz Madonas SPMK par galveno inženieri, jo nekas neliecināja, ka „Gaiziņš" turpmāk varētu darboties. 1991. gadā izveidoju savu pirmo uzņēmumu. Tā dibināšana sakrita ar zīmīgu datumu – 19. augusta puču. Kaut arī 1985. gadā biju pārcēlies dzīvot uz Bērzauni, darba gaitas, sākot ar 90. gadiem, vairāk bija saistītas ar Madonu. Kad uzzināju par izsludināto konkursu uz pārvaldes vadītāja amatu, nodomāju, ka šī ir laba iespēja pilnībā atgriezties Bērzaunē. Strādājot par inženieri, biju pilnveidojis gan profesionālās darba iemaņas, gan izglītību, iegūstot maģistra grādu kā siltuma, gāzes un ūdensapgādes inženierim, un pēdējos gados darba jautājumi bieži vien bija saistīti ar pašvaldības projektu realizāciju. Arī pretendējot uz pārvaldes vadītāja amatu, apzinājos, ka šajā darbā es varu būt noderīgs arī kā inženieris praktiķis, ne tikai pārvaldes vadītājs.
– Kopš tikāt iecelts par Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītāju, ir pagājuši vien daži mēneši. Vai jau ir izdevies iejusties jaunajā amatā?
– Kultūršoku neizjūtu, un arī lielu pārsteigumu pagaidām nav, jo jau iepriekš kā uzņēmējam visu laiku bija saskarsme ar pašvaldību un pašvaldības iestādēm, infrastruktūras objektiem, līdz ar to šī joma bija labi zināma. Protams, ir nācis klāt arī daudz jauna, piemēram, šobrīd vairāk jāiedziļinās jautājumos, kuri saistīti ar sociālo jomu un citām sfērām, ar kurām kā uzņēmējs saskāros mazāk. Kopumā jautājumu loks, par ko atbildīgs pārvaldes vadītājs, ir gana plašs, un pienākumu pildīšana paņem ļoti daudz laika.
– Pārvaldes vadītājus uzskata par pašvaldības izpildvaras atzaru pagastos, taču vai jums ir arī paša virzīts mērķis, ko laika posmā, kamēr vadīsit Bērzaunes pagasta pārvaldi, vēlaties sasniegt?
– Par galveno uzdevumu uzskatu darbu ar pagasta iedzīvotājiem. Viņi ir jāuzklausa, jāsaprot viņu vēlmes – kas ir tas, kas viņus interesē, lai Bērzaunes pagastā varētu pilnvērtīgi dzīvot paši un aicināt uz šejieni pārcelties arī citus. Tikai izprotot šīs vēlmes, varam runāt par pagasta turpmāko perspektīvu. Uzsākot darbu, es tikos ar pašdarbības kolektīviem, to vadītājiem, lai pārrunātu iespējas, kā aktivizēt cilvēkus, lai viņi nenoslēgtos savos mājokļos, pavadot laiku pie televizora vai datora ekrāna. Lai mēs tomēr nāktu kopā un pasākumos piedalītos ne tikai to rīkotāji, bet būtu arī apmeklētāji, skatītāji un lai šādu cilvēku kļūtu vairāk. Tā ir tā kolektīvā elpa, kas nepieciešama ikvienam pagastam. Ja man to izdosies panākt, būšu ļoti gandarīts.
Viens no izaicinājumiem manā darbā būs biznesa attīstībai labvēlīgas vides radīšana pagastā, kas ļautu nodrošināt iedzīvotājus ar stabilām darbavietām. Pašvaldība nedrīkst traucēt attīstīties uzņēmējdarbībai, tai ir jāpalīdz, un visiem mehānismiem, infrastruktūrai jābūt uz to virzītai, lai cilvēks būtu motivēts ne tikai šeit strādāt, bet arī kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku. Tas attiecas gan uz Sauleskalnu, gan Bērzauni.
– Viens no aktuālajiem jautājumiem Bērzaunes pagasta attīstības kontekstā ir saistīts ar to, kur turpmāk atradīsies Bērzaunes pamatskola. Pašlaik ir divi scenāriji – saglabāt skolu tās pašreizējā ēkā, cenšoties uzlabot skolas vidi un mācību apstākļus tur, vai arī pārcelt skolu uz Sauleskalnu, izvietojot to vienā ēkā ar bērnudārzu.
– Pie šī varianta šobrīd arī strādājam, jo ieceres plāns par to radās jau pirms vismaz diviem gadiem. Manuprāt, risinājums Sauleskalnā vienā ēkā izvietot pamatskolu un bērnudārzu, iekārtojot sporta zāli un sporta laukumu, nav slikts, jo visa nepieciešamā infrastruktūra, komunikācijas to atļauj. Un pats svarīgākais – bērnu skaits Sauleskalnā ir lielāks nekā Bērzaunē.
Protams, jautājums ir par finansiālajām iespējām šādu ieceri īstenot. Jau pašlaik ir skaidrs, ka lēti visu ieceru īstenošana neizmaksās, jo sporta zāles moduļa minimālās izmaksas vien jau sastāda aptuveni 700 000 eiro. Ja raugās uz Bērzaunes pamatskolas pašreizējo atrašanās vietu, nevar noliegt, ka skola un skolas ēka ir ar bagātīgu vēsturi, un tā atrodas ļoti gleznainā vietā – klusā Bērzaunes upes ielokā. Vide uzrunā, un bērniem tur patīk mācīties, jautājums šobrīd ir par to, vai šajā vietā iespējama skolas tālāka attīstība.
– Nosacīts duālisms, kas man pašam bija pārsteigums, ieskanējās arī, Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītāja amata kandidātiem tiekoties ar iedzīvotājiem, proti, bija jūtams, ka Bērzaunes ciemata un Sauleskalna ciemata iedzīvotāji dzīvo nošķirti un viens ar otru maz satiekas, tādēļ liela nozīme ir gājēju celiņam, kas tiek būvēts līdzās brauktuvei, kura savieno abus ciematus. Vai ikdienā izjūtat šādu problēmu?
– Manā skatījumā tā nav problēma (Edgars Lācis plašāk skaidro, kā vēsturiski atšķirīgi veidojušies un kļuvuši apdzīvoti abi ciemati. – Aut.) Runas par rīvēšanos pagasta iedzīvotāju vidū ir pārspīlētas, un arī es neesmu saskāries ar naidu vai nesaskaņām. Protams, ikdienā pasmejoties, šādas tādas atšķirības tiek pieminētas, taču visi vietējie ir viena pagasta iedzīvotāji. Ja runājam par gājēju celiņu, kas ved gar veco ceļu no Sauleskalna uz Bērzaunes baznīcu, tas ir visiem novada iedzīvotājiem ļoti nepieciešams. Jo abās vietās ir lielie ražošanas objekti, Bērzaunē ir skola, bet Sauleskalnā – bērnudārzs. Cilvēki ikdienā šo ceļu mēro bieži. Darbi pie gājēju celiņa izveides jau ir iesākušies, projektēšanas dokumentācija sakārtota, iepirkuma procedūra noslēgusies un būvnieks noskaidrots, jāgaida tikai piemēroti laikapstākļi, lai darbus uzsāktu.
– Publiskajā telpā tika piesauktas augstās gājēju ceļa izmaksas.
– Ja paraugās uz jebkura ceļa vai cita infrastruktūras objekta izmaksām par kvadrātmetru vai tekošo metru, salīdzinot ar algu, ko cilvēks saņem, tās šķitīs ļoti augstas. Manuprāt, tas arī ir galvenais neapmierinātības avots. Varbūt kāds domā, ka šo naudu labāk būtu pārdalīt un katram izmaksāt, taču dzīvē tā nav iekārtots. Pārvalde darbojas sava budžeta ietvaros, un, uzbūvējot šādu objektu, kas pagasta iedzīvotājiem ir nozīmīgs, mēs uzlabojam dzīves apstākļus, vidi un radām potenciālu tam, lai cilvēki šeit vēlētos palikt dzīvot un, kas zina, kāds arī apmestos no citas teritorijas.
– Jau minētajā tikšanās reizē gan jūs, gan pārējie pretendenti iezīmējāt divus pagasta attīstības virzienus – tūrisma un uzņēmējdarbības, gan lielo ražošanas uzņēmumu, gan mazo mājražotāju attīstība. Ko plānojat darīt, lai šie attīstības ceļi tiktu ieti?
– Vakar tikos ar vietējo pagasta iedzīvotāju, kurš iegulda savus līdzekļus, lai Iedzēnos atjaunotu ābeļdārzu. Tas ir apsveicami, un es noteikti palīdzēšu ikvienam, kurš vēlēsies, lai pagastā atgriežas pilnvērtīga lauksaimnieciskā darbība. Ja redzu, ka ir cilvēks, kurš atgriezies lauku mājās un domā uzsākt ražošanu, un zinu, ka ar savu iesaisti varu viņam palīdzēt risināt birokrātiskus šķēršļus, atvieglot dzīvi citā jautājumā vai atrast sadarbības partneri, mans pienākums ir viņam palīdzēt. Lai cilvēks sajustu, ka viņam ir atbalsts, nevis viņš viens sitas savā darbā un iecerēs. Mana vēlme ir attīstīt pagastā mājražošanu. Lai zeme, kas ir pagasta iedzīvotāju īpašumā, sniedz pievienoto vērtību.
Runājot par tūrismu, joprojām atduramies pret Gaiziņu un neatrisināto jautājumu par kalna virsotnes zemi, kas šobrīd ir jau valsts kompetencē. Šī ir mūsu pagasta teritorija, un veltīšu visas pūles, lai panāktu labvēlīgu rezultātu un jautājums ar Gaiziņa virsotnes sakārtošanu virzītos uz priekšu. Taču ar Gaiziņu vien ir par maz. Lai radītu pamatojumu tūrisma plūsmai, Bērzaunes pagastam nepieciešams radīt savus stāstus. Vai tā ir baznīca, skola, piemiņas akmens, avots – vienalga, taču jābūt pieturas punktiem tūrisma maršrutā, kas spētu cilvēkus ieinteresēt. Tām jābūt vietām, kuru dēļ ir vērts uz piecām minūtēm apstāties, izkāpt un tās aplūkot, vai pat neizkāpjot noklausīties par tām stāstu. Tādējādi mēs iegūtu interesantu, saistošu ekskursiju, nevis braucienu no Sauleskalna līdz Gaiziņam. Vienlaikus šādi stāsti arī ļautu vietējiem būt lepniem par sava pagasta bagātīgo vēsturi.
– Jūs ar Bērzaunes pagastu, jauši vai nejauši, saista arī pagasta ģerbonī attēlotais dzīvnieks un Bērzaunes ģermāniskais nosaukums.
– (Smejot) Pagasta ģerboņa izstrādē neesmu piedalījies, taču nevar noliegt, ka mani ģerbonis uzrunā. Ar humoru citiem saku, ka vajadzētu personiskajā zīmogā arī lāča ķepu attēlot. Ja runājam par lāci kā simbolu, vēlos teikt, ka lācis ir diezgan izturīgs dzīvnieks. Tas cenšas ieviest kārtību vidē, kurā dzīvo, un nosprauž arī savas dzīvesvietas robežas, par to rūpējoties un nodrošinot harmonisku attīstību. Arī es savā darbībā šos principus cenšos ievērot.
23.02.2018.