Šādi, nedaudz palienējot jaunlatvieša Krišjāņa Valdemāra slaveno aicinājumu, var pārveidot Tautas partijas šobrīd aktuālo uzsaukumu masām. Godīgi sakot, es ar abām rokām esmu par.
Pēdējā laikā daudzi politisko procesu pētnieki ir šo jautājumu aktualizējuši, sak', mazskaitlīgas, elitāras partijas neveicina parlamentārās demokrātijas veiksmīgu attīstību mūsu valstī. Jājautā, kas ir tie šķēršļi, kas neļauj cilvēkiem iesaistīties jau esošās partijās vai veidot jaunas?
Pirmkārt, vārdam „partija" jau vēsturiski Latvijā piemīt slikta pieskaņa. Pirmās brīvvalsts laikā savstarpējie ķīviņi, uzmācīgās kampaņas un, dažuprāt, ne pārāk sekmīgā darbošanās parlamentā bija tas, kas cilvēkus tolaik kaitināja un vienlaikus arī veidoja asociācijas ar vārdu „partija".
Okupācijas laiks šim vārdam deva drūmāku uzslāņojumu. Teju vai obligātā kļūšana par komunistiskās partijas biedru, organizēta balsošana par to, kā arī partijas visuresamība gan cilvēka publiskajā, gan privātajā dzīvē pret to veidoja naida, paranojas, baiļu un citu izjūtu pārpilnas attiecības, kas nenoliedzami nogulsnējas arī zemapziņā.
Atgūstot neatkarību, daudzas politiskās organizācijas saprotamu iemeslu dēļ vairījās sevi saukt par partiju. Apvienība, savienība, fronte – viss, tikai ne partija.
Visi trīs laika periodi cilvēkiem vārdu „partija" jau asociatīvā līmenī liek uztvert kā kaut ko netīkamu.
Otrkārt, cilvēki, kuri partijām būtu liels ieguvums, bieži vien nevēlas, lai to vārds tiktu asociēts ar politiku, jo diemžēl Latvijā, līdzīgi kā citviet pasaulē, politikas process ir pielīdzināms dubļu cīņām – tīram un sausam no tā iziet nav iespējams. Šī iemesla dēļ koalīcijai šobrīd ir grūti atrast cilvēkus, kas ieņems vakantās ministru vietas, tāpēc partijās ir tik maz nozaru speciālistu, veiksmīgu uzņēmēju un radošās inteliģences.
Treškārt, cilvēki, kuri, iespējams, būtu ar mieru kļūt par partiju biedriem, netic iespējai ietekmēt politiskos procesus valstī. Un šis apstāklis ir pats skumjākais, jo, kamēr sabiedrībā dominēs teksti – „ko tad es viens varu izdarīt", „kungi visu izlems bez mums", „partijās visi ir zagļi", tikmēr partiju politiķiem būs mandāts turpināt darīt (vai nedarīt) to pašu, ko līdz šim.
Sabiedrībai jāsaprot, ka iesaistīties partijas darbā automātiski nenozīmē leģitimizēt pašas partijas neveiksmīgo politiku. Iesaistīšanās jau esošā vai jaunā partijā, nozīmē centienus mainīt politisko procesu no iekšienes. Jā, vara samaitā, taču tikai tādā gadījumā, ja cilvēks, iesaistoties politikā, nerod atbalstu un domubiedrus savām idejām. Jo vairāk būs uz pārmaiņām noskaņotu cilvēku, jo vieglāk un ātrāk šīs pārmaiņas līdz mums atnāks.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS