Jau pusgadsimtu piedalos latviešu Dziesmu svētkos. Lai arī tie notiek vasaras vidū, gandrīz nekad nav bijuši pasargāti no spirgta vasaras lietus. Tāpēc pirmais piederums, ko uz Dziesmu svētkiem ņem līdzi gan diriģenti, gan dziedātāji, gan klausītāji, ir lietussargs.
To var salocīt somiņā, portfelī vai iet kā ar lepnu štoku, bet – drošs paliek drošs – līdzi tam jābūt, lai atkristu bēda par labākā uzvalka vai tautastērpa saliedēšanu.
Augot nācijas turībai un organizatoru pieredzei, dziedātāji pēdējos gadu desmitos tika apgādāti ar pērkamiem lietusmēteļiem. Tie nav īpaši stipra materiāla un nākamos svētkus retais sagaida, bet notes reizē tāds apģērbs aiztur gan vēju, gan lietu. Mētelis ir no caurspīdīga, viegla bezkrāsas materiāla, tas netraucē ne gājienā, ne estrādē izbaudīt tautisko tērpu krāšņumu un arī eleganto diriģentu, rīkotāju un publikas apģērbu līnijas.
2008. gadā Dziesmu svētku dalībnieku maisiņā kopā ar programmām, cepurītēm un gaismekļiem kā dāvaniņa bija ielikts lietusmētelis ar kapuci.
Viss būtu bijis labi arī ar lietussargiem, ja ar tiem, sevi no ūdens sargājot, lietotājs netecinātu straumītes otram aiz kakla vai klēpī, bet pats lielākais traucēklis ir tad, ja lietussargus saceļ visi: tad dziedātājs neredz diriģentu un publika – to, kas notiek uz skatuves.
Tā kā publikai caurspīdīgie mētelīši līdz ar ieejas biļetēm vēl pērn Dziesmu svētku koncertos netika izsniegti, tā, būdama konservatīva, kā jau visas lielās masas, lēni pārorientējās uz jaunajām iespējām un organizatoru aicinājumu lietussargus atstāt mājās neņēma vērā.
Lai beidzot izbeigtu šo publikas nepaklausību, 2008. gada Dziesmu svētku organizatori pie publikas ieejām Dziesmu svētku estrādē nolika apsargus. Tie lika atvērt somas un apčamdīja klausītāju jostas un citas iespējamās vietas, kur lietussargus varētu noslēpt. Ja atrada, tos atņēma – sakāra lielā rindā pie ieejas vārtiem, solot pēc koncerta īpašniekiem atdot (lai tikai nesajauc vārtus, pie kuriem pēdējie atbruņoti).
Klīda runas, ka lietussargus atņem, lai nevarētu tos izlietot kā ieroci un uzbrukt kādam diriģentam vai valstsvīram.
Tā kā es ar dēlu Kārli dziedāju vīru kora grupā, bet meita Rasa „brīvprātīgajos" bija uzkalpojusies par vietu ierādītāju vienā no publikas sektoriem, mums iekļūšana Dziesmu svētku laukumā bija likumīga, uzrādot dalībnieka karti.
Pārējiem koristu ģimenes locekļiem ieeja skatītāju laukumā bija liegta, jo biļešu pašdarbnieku sievām un piederīgajiem nepietika. Biļešu tirgotāji tās bija mistiskā kārtā izandelējuši tūrisma firmām un vēl nezin kam.
Tomēr mana dzīvesbiedre Rudīte 2 biļetes (un vēl 6. rindā pie diriģenta pults un prezidenta pārim tuvumā) dabūja, jo, redz, kopš pavasara „Latvijas Avīze" ceturtdienas numuros publicēja „Dziesmu svētku stāstus". Es ar saviem arī piedalījos un šajā „stāstnieku" konkursā vinnēju 2 ieejas biļetes uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu. Tā visi „Skubu" Kumsāri atkal tika uz Dziesmu svētkiem.
Ar vieglo mašīnu jau laikus aizbraucām līdz Zvēru dārzam. Tālāk soļojot, izbaudījām skaisto dalībnieku un publikas virzīšanos pa garo lielietvi. Pie tuvākajiem ieejas vārtiem Dziesmu svētku estrādē Rudīte pēkšņi attapās, ka somā viņai palicis saliekamais lietussargs. Ko nu?!… Citiem jau atņemtie lietussargi rindojās, sakārti ieejas vārtu visās iespējamajās vietās. Atrodi nu naktī, atpakaļ nākot, savējo! Bet Rudītei lietussargu neatņēma vis… Redz, lietussargam somā viņa bija virsū uzlikusi Bībeli. Kad pienāca mūsu kārta stāties „izkratītāju" priekšā, lietussargu atlasītājs lika atvērt somu. Ieraudzījis Svēto grāmatu, tas saminstinājās un tālāk vairs nečamdīja – laida mums līdzi uz svētku laukumu. To atstājām tikai rītausmā.
Autors: ARTIS KUMSĀRS