– Par vārdu man jāpateicas vietējās Pļaviņu slimnīcas vecmātei, kas man palīdzējusi nākt pasaulē. Tas bijis viņas ierosinājums, un mammai šis vārds tā iepaticies, ka neviens cits variants arī vairāk nav meklēts, – vaicāta par sava vārda vēsturi, atklāj MELITA GRUDULE.
– Katrā ziņā tas ir rets vārds, ar ko tīri labi sadzīvoju. Kamēr mācījos Pļaviņu vidusskolā un Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, nepazinu nevienu vārdamāsu. Tagad jau ilgus gadus pazīstu skolotāju Melitu Bērziņu no Meirāniem, zinu vēl vienu skolotāju ar šādu vārdu Bauskas rajonā, bet tas arī viss. Mamma zināja teikt, ka itāļu valodā mans vārds nozīmējot ‘bite' vai ‘bitīte', – stāsta Melita. Savukārt personvārdu pētnieks Gunnars Treimanis Melitas raksturo kā allaž omulīgas būtnes, kas dzīvo sev un citiem par prieku. Mīl sabiedrību un atzīst jūtu uzliesmojumus. Tikai nebūt vienaldzīgai – tāda ir Melitas devīze. Ir praktiskas un nenogurdināmas.
– Piecus gadus pēc augstskolas beigšanas nostrādāju Cesvaines vidusskolā. Biju sākumskolas skolotāja. Sagadījās tā, ka pirmā man bija tāda īsta zēnu klase, un man par viņiem ir vislabākās atmiņas. Tie bija ļoti skaisti gadi un no Cesvaines bija grūti šķirties. Uz Mētrienu atnācu 1971. gadā. Te tikko bija uzcelta jaunā skola. Piecus gadus biju pirmo klašu skolotāja, bet no 1976. gada – nu jau 32 gadus – esmu skolas direktore. Daudz kas šajā laikā mainījies. Diemžēl, skumjākais ir tas, ka strauji samazinās skolēnu skaits. Šobrīd tas sarucis līdz nedaudz pāri četrdesmit. Taču vienmēr esam bijuši aktīvs, darbīgs kolektīvs. Mūsu skolā allaž bijusi aktīva sporta dzīve. Arī pati daudzus jo daudzus gadus esmu ar sportu nodarbojusies – jau skolas laikā sāku ar ziemas sporta veidiem, vēlāk pievienojās vieglatlētikas disciplīnas. Tagad gan vairs nesportoju, bet aktīvs dzīvesveids patīk joprojām – daudz ogoju, sēņoju, arī ceļoju. Ļoti patīk kalni, īpaši Norvēģija. Tā nu sagadījies, ka tieši tur jau 11 gadu dzīvo un strādā vecākais dēls Lauris. Meita Līva ar ģimeni gan tepat netālu – Vecpiebalgā. Esmu vecmāmiņa – Rūdolfam ir četri gadi, bet Lizetei – divi. Un kopā būšanas brīži ir ļoti brīnišķīgi. Arī svētki un jubilejas tiek kopā svinētas – vai nu mēs ar vīru braucam uz Vecpiebalgu, vai arī viņi – pie mums. Savs laiks paiet, darbojoties pa dārzu, mums ir arī augļu dārzs – ābeles, bumbieres. Rudenī – konservēšana. Ir bijušas reizes, kad pašu gatavotie kompoti ceļojuši līdzi Laurim pat uz Norvēģiju, tāpat kā Mētrienā ceptā maizīte. Savukārt vīrs Ilmārs ir mednieks, bet medījumu sagatavošana – manā ziņā. Nav jau slikti, it īpaši tagadējos krīzes laikos, – nosmej Melita. Un neviļus man jāpiekrīt Gunnaram Treimanim – arī tikai uz brīdi tiekoties ar Melitu, no viņas staro dzīvesprieks un darbīgums.
Autore: BAIBA MIGLONE