Ar interesi laikraksta „Stars" 22. janvāra numurā izlasīju Ineses Elsiņas veidoto atvērumu „Arī ekonomiski grūtos laikos top dzejas teksti".Bija patīkami uzzināt jaunās dzejnieces Danas Vilciņas atzinumu, ka Madonā tomēr ir daudz jauniešu, kuri nav vienaldzīgi un vēsi pret dzeju, ka to lasa un arī paši raksta.
Elīnas Kuples iecere Madonā izveidot dzejas darbnīcu ir vienkārši apsveicama, jo ir taču ļoti aizkustinoši, ka vismaz kāds interesējas, ko tu raksti. Vai tu vēl raksti? Šādas meistardarbnīcas Latvijā tiek veidotas, par tām ir lasīts. Jānis Rokpelnis savulaik vadīja dzejas meistardarbnīcu un, lai gan iesākumā pats uz to raudzījās samērā skeptiski, tomēr nonāca pie atziņas, ka sava jēga tām ir – cilvēki čupojas, aktivizējas, veidojas kontakti, dzejas darbs kļūst mērķtiecīgāks. Darbnīcas dalībniekiem ir iespēja publiski apspriest citam cita veikumu. Bet droši vien nepieciešams kompetents dzejas konsultants. Ja dalībnieku vecums nav ierobežots, tas noteikti sarežģī visu darbošanos, bet galvenais – spēju atraisīšana.
Ir daļa cilvēku, kas neuzskata, ka dzeja ir viena no grūtākajām mākslām, teikdami, ka viņi arī tā varētu rakstīt – bez atskaņām, kā to dara šodienas dzejnieki. Senāk par vāju dzejnieku nievājoši teica – rīmkalis. Tagad tas būtu kompliments – atskaņas pārvalda tikai retais iesācējs, vairāk tiešām tiek rakstīti „dzejas stāsti". Uziet savu savdabīgu, organisku intonāciju dots tikai retajam.
Jaunajai literātu paaudzei nav jābaidās no darbošanās, jo ir pietiekami daudz labu piemēru, kas liecina par tās priekšgājēju paaudzes aktivitātēm. Nu kaut vai Jāņa Rambas jaunības laikā paveiktais, kad 1977. gada Jauno autoru semināra laikā radās ideja par īpaša almanaha „Luna" izveidi, kurā tiktu pirmpublicēta jaunākās paaudzes dzeja un proza.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 03.02.2009.
Autore: INGRĪDA GAILĪTE
Madonas mūzikas skolā
AUTORES foto