– Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, – uz jautājumu par profesijas izvēli atbild Madonas slimnīcas dzemdību nodaļas vecākā vecmāte VALENTĪNA KIREJEVA. – To, ka būšu mediķe, zināju jau bērnībā. Tad, kad cilvēks slimo, viņš jūtas ļoti slikti, to bērnībā izjutu pati un redzēju, ka arī citi tādās reizēs jūtas pavisam nelāgi, tāpēc gribējās kaut kā viņiem palīdzēt.
Taču, pazīstot sevi, sapratu, ka par ārsti nevarēšu kļūt, jo patanatomikumā man nāca ģībiens. Sākumā nodomāju iet uz feldšeriem, bet draudzene pierunāja uz feldšeriem laborantiem, taču pati pēdējā brīdī pārdomāja. Tā nu es aizgāju iesniegt dokumentus un stāvēju komisijas priekšā, nezinādama, ko īsti darīt. Pavisam negaidīti komisijas locekļi mani pamudināja iet mācīties par vecmāti – esot sievišķīga profesija, darbs ar jaunām sievietēm un mazulīšiem. Es impulsīvi piekritu… Un neesmu nožēlojusi. Nav jau tā, ka viss vienmēr bijis pilnīgi ideāli. Ir bijis visādi. Arī smagi brīži, kad gribējies iet prom, bet tad aizej pēc dežūras mājās, izgulies, pārdomā visu un saproti, ka tā tomēr ir tava vieta un aicinājums. Vai tad tas nav brīnums – bija viens cilvēks un nu pēkšņi – divi vai pat trīs, kā nesen televīzijā rādīja, pat veseli astoņi… Un ir brīnišķīgi būt klāt tādā brīdī un palīdzēt jaunajai radībiņai nākt pasaulē. Īstenībā katrs bērniņš piedzimst kā personība. Viņi tikai pirmajā mirklī izskatās tādi vienādi, bet katrs ir ar savu raksturiņu – viens mierīgi guļ, cits skatās un pēta, kur viņš nokļuvis. Interesanti bez gala. Ja tā padomā, aprīlī paliks jau 28 gadi, kopš strādāju Madonas slimnīcas dzemdību nodaļā. Arī pašas bērni jau izauguši lieli. Vecākajam, Robertam, tūlīt būs 23. Viņš mācās Rīgas Tehniskajā universitātē, jaunākais, Artūrs, – Barkavas arodvidusskolā.
Vaicāta par brīvo laiku, Valentīna atzīst, ka ir aktīva dzīvesveida piekritēja: – No agra pavasara līdz vēlam rudenim peldos. Man ir sava iemīļota vietiņa tepat no mājas netālajā karjera ezerā. Regulāri apmeklēju pirtiņu. Arī suns palīdz uzturēt formu, jo vienmēr jāiet pastaigās. Mana kokerspanielīte Mērija gan jau ir gados, bet tāpat uzmanību prasa. Strādājot medicīnā, esmu sapratusi vienu, ka izārstēt cilvēku var tikai viņš pats. Viņam var palīdzēt tajā brīdī, kad vajag profesionālu palīdzību, bet ja pats neko nedarīs, tikai sēdēs un zālītes dzers, nebūs nekā. Vajag mainīt domāšanu, kā visi tagad saka. Ja tev kaut kas dzīvē iet ne tā, sāc ar sevi. Apsēdies, padomā, ko tu vari mainīt sevī. Protams, ka jebkuram savu brīdi uznāk depresija, taču nedrīkst tai ļauties.
Bet pie vārda izvēles „vaininieks" esot tētis: – Mammai bijis cits variants, bet viņš mani piereģistrējis kā Valentīnu. Esmu dzimusi Baltkrievijā, un toreiz šis vārds bija populārs. Tagad to liek mazāk. Starp citu, viena vārdamāsa man gan ir tepat Praulienā, kam savulaik mamma man par godu šo vārdu ielika, jo es palīdzēju meitenītei nākt pasaulē. Interesanti ir tas, ka nodaļā esam trīs Valentīnas, un reizēm, kad kādu no mums sauc, atskrienam visas trīs, bet citreiz – neatsaucamies neviena, – smej Valentīna.
Autore: BAIBA MIGLONE