Tuvojoties nedēļas nogalei, konkrētāk, 20. decembrim, abas ar māsu zinājām, ka dosimies uz Ivo Fomina koncertu, kas tika apvienots ar diskotēku kinoteātrī „Vidzeme".
Sapucējāmies un devāmies uz notikuma vietu. Bijām nedaudz izbrīnītas, ka tuvumā nebija redzama gandrīz neviena mašīna un arī cilvēku ārā pie kinoteātra nebija. Un tomēr devāmies iekšā. Apkārt daudz neskatoties, ar nodomu nopirkt biļetes gāju pie kases. Kad biļetes bija jau rokās, palūkojos apkārt – neviens koncerta apmeklētājs nebija redzams, arī garderobē mēteļu nebija.
Prasījām – vai tad Fomins jau uzstājies? „Neesot jau kam uzstāties, ja būšot cilvēki, tad uzstāsies." Aizgājām abas padejot. Pirmoreiz mūžā bijām vienīgās, kas piepildīja deju placi. Atļāvos pat DJ paprasīt, lai uzliek dziesmu, kas man patīk. 20 minūšu laikā, ko pavadījām kinoteātrī, abas novērojām kādu interesantu faktu – garderobiste (diemžēl viņas vārdu nezinu) ik pa brīdim pavēra durvis un noraudzījās uz zālē notiekošo. Abas izlēmām iziet ārā un mazliet paelpot svaigu gaisu, bet ar pārliecību, ka nāksim atpakaļ, jo Fomins taču uzstāsies. Kad devāmies pēc virsjakām, garderobiste lika noprast, ka pasākums ir beidzies. Kad jautāju „Bet kā tad ar koncertu?", viņa atbildēja, ka Fomins desmitos vakarā jau bijis, bet, tā kā te neviena nebija, esot aizbraucis mājup. Lieki piebilst, ka viņa šo faktu mazliet citādāk atspoguļoja, kad tikko bijām ieradušās (ap pulksten 23). Vaicāju, kā tad ar naudas atmaksu. Nu tas jau esot jāprasa organizatoriem. Iztērētos Ls 6 atpakaļ gan nedabūjām.
Tas, ko pēc šī sestdienas vakara secinājām, – ir apbrīnojama cilvēku vēlme organizēt pasākumus, ja ir tik neatsaucīgi cilvēki, it sevišķi jau Madonā, kur tā jau tik reti kaut kas notiek un varētu šķist, ka cilvēki būs ļoti aktīvi kultūras pasākumu apmeklētāji. Šī pasākuma organizētāji, manuprāt, kļūdījās ar to, ka koncertu vēlējās apvienot ar diskotēku. Ja koncerts būtu noticis vakarā ap 18 un diskotēka pēc tam atsevišķi, iespējams, mēs daudzi būtu noklausījušies Ivo Fomina izpildīto mūziku. Bet varbūt visus skārusi valsts krīze, kad savu garīgo audzināšanu un mākslas baudīšanu esam atlikuši otrajā plānā?
Var jau būt. Žēl arī par garderobistes attieksmi, kad radās sajūta: „Te jau tāpat neviena nav, varējāt arī jūs palikt mājās."
Autore: SAŠUTUSĪ