Madonas muzeja izstāžu zālēs svētdien, 14. decembrī, klātesot visu paaudžu skatītājiem, tika atklāta novadnieka Imanta Vecozola gleznu skate.
– Jūs esat mani uzminējuši, – pēc nelielā koncerta, ko svētku ieskaņā sniedza Cesvaines mūzikas skolas pārstāvji, teica balto darbu autors Imants Vecozols. Priekšnesumā tika spēlēta gan latviešu, gan aizrobežu komponistu klasika, kas aizskāra sirdis un saaudās ar atmosfēru, ko telpās ienesušas personālizstādes bildes. Mākslinieks neslēpa, ka viņu uzrunā nevis dziesmas no raidījuma „Krodziņā pie Paula", bet nopietnā un dziļā skaņu pasaule, kas pārstāv mūžīgās un klasiskās vērtības.
Izstādi Madonā viņš izjūt kā notikumu, jo dzimis mūsu rajonā – Liezēres pagasta „Žīvēnos". Kaut novadā viņš pavadījis tikai bērnību (beidzis Kārzdabas sešgadīgo skolu, tad pārcēlies uz Rīgu, lai mācītos Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, pēc tam – Latvijas Mākslas akadēmijā), dzimtā puse gleznotāju iedvesmo joprojām, un tās elpu viņa bildēs sajūt arī skatītāji.
Turklāt nospiedumi, ko atmiņā atstājusi dzīve zemnieku ģimenē, tematiski ielijuši arī gleznās. Piemēram, par klasiku kļuvusī bilde ar biezpiena gatavošanas skatu nav tapusi pēc uzstādījuma darbnīcā, bet atceroties savu māti. „Atmiņā ir rīti, kad pamodos un skanēja mammas griezta centrifūga. Pēc tam tika tecināts biezpiens." Un tomēr ne jau par zemnieku pazinēju vai lauku vides apgleznotāju grib uzdoties Imants Vecozols. Darbos svarīgāk ir rast monumentālu tēlu, nekļūstot banālam vai salkanam. Un tie jau ir profesionāli uzdevumi, ko gadu garumā risina mākslinieks. Kā tik balto atklāt darbā, lai tas vizuāli nolasītos un būtu patiess; kā bildē dabūt gaismu, vielu, materialitāti – par to allaž no jauna aizdomājas autors. – Daudzkārt man jāiet pa nerva malu, pa mata tiesu, – gleznošanas procesu iezīmē mākslinieks.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 20.12.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
LAIMAS GARĀS foto