Kad Aivars Aivieksts (īstajā vārdā – Aivars Seržāns) bija mazs, vecāmāte viņam teikusi, lai mācās par mācītāju – tad varēs uzrunāt apkārtnes cilvēkus, paužot viņiem ko būtisku.
Tā vien šķiet, ka, debesu ceļus iedama, vecmāmiņa uz to pusi mazdēlu arī virzījusi, jo nu jau daudzus gadus literārajā procesā svaidītajam ik pa reizei nākas simboliskā kancelē kāpt.
Aivara Aivieksta literāro monologu baudījām arī Madonas rajona bibliotēkā, kur 28. novembra novakarē notika viņa 65 gadu jubilejai veltītais sarīkojums. To kuplināja Sarkaņu pagasta teātra „Piņģerots" dalībnieki, kas Guntas Apeles režijā bija iestudējuši Aivara Aivieksta dzejas kompozīciju. Jo īpaši aizskāra dzejas un mūzikas sabiedrotā – dziesma, ko izjūtā patiesi izpildīja skaistās balss īpašnieks Didzis Akmentiņš.
Bet pirms daudziem gadiem Ai-vars Aivieksts vispirms mācījās nevis par vārdu meistaru, bet grāmatvedi. – Biksērē nostrādāju trīs gadus, līdz sapratu, ka sēdēšana krēslā manai būtībai ir vienas vienīgas mokas, – atceroties jaunības laiku, teica jubilārs. To, ka viņam patīk kustība, plūdums un dinamika, var noprast arī lasītājs, jo tik vitāla pieeja ikdienai, ko Aivars Aivieksts pārrada savos literārajos tekstos – esejās, stāstos un dzejoļos -, viņu nereti ļauj pielīdzināt savdabīgam pasaules apceļotājam. Turklāt šī pasaule nepārkāpj Latvijas robežas, bet ir tik tēlaina, apvidvārdiem bagāta, ka ļauj pabūt pat nekurnekadzemē.
– Tehnikuma laikā uzsāku lasīt dzejas grāmatas, lasīju domu graudus un atziņas, – vaļasprieka aizmetņus iezīmēja Aivars Aivieksts. – Literatūras skolotāja manus sacerējumus bieži slavēja un visam kursam lasīja priekšā. Bet kursā bija 32 meitenes, es vienīgais – puisis, tad nu rakstīt slikti nemaz nevarēju…
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 06.12.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto